Augstās krūmmellenes (Vaccinium corymbosum) ir daudzgadīgi, vasarzaļi ēriku dzimtas (Ericaceae) krūmogulāji. Sauktas arī par augstajām zilenēm (angļu: blueberries), lielogu zilenēm, bet Latvijā nolemts tās saukt par augstajām krūmmellenēm.[1]
Pirmos augsto krūmmelleņu selekcijas mēģinājumus veica F. Kovils 20. gs. sākumā. Viņš divus gadus veltīja krūmmelleņu sēklu un ogu izpētei, kā arī pētīja to pavairošanas un apputeksnēšanas metodes. 1908. gadā tika izvēlēts pirmais savvaļas augsto krūmmelleņu stāds krustošanai, ko nosauca par ‘Brooks’. Tā ogas bija 1,3 cm diametrā un ļoti aromātiskas (galvenā īpašība, kurai pievērsa visvairāk uzmanības selekcijas procesā). 1909. gadā izvēlējās vēl vienu no savvaļas sugas izdalītu šķirni krustošanai — ‘Russell’. Pirmo veiksmīgo abu šķirņu krustojumu izveidoja 1911. gadā, 1913. gadā jau bija izveidoti 3000 hibrīdi. Ar E. Vaitas palīdzību, tika izdalītas vēl citas savvaļas šķirnes, kas rezultējās arvien jaunu hibrīdu izveidošanā.[2] Krūmmelleņu veidošanas procesā izmantotas 4 savvaļas sugas. Tā kā šīs sugas ir no dažādiem klimata reģioniem, iedala vairākus krūmmelleņu tipus. Zemās krūmmellenes iegūtas atlasot ražīgākos klonus no šaurlapu mellenēm (Vaccinium angustifolium), augstās krūmmellenes izveidotas no vairogu mellenēm (Vaccinium corymbosum) un krustojumiem ar citām sugām, pusaugstās krūmmellenes ir šaurlapu melleņu un vairogu melleņu hibrīdi un Eša („Truša acs”) krūmmellenes iegūtas no Vaccinium ashei un ir piemērotas tikai ļoti siltam klimatam. Latvijā vispiemērotākie apstākļi ir augsto krūmmelleņu šķirnēm.[1][3] Latvijā pirmie pētījumi uzsākti ap 1970. gadu Salaspils botāniskajā dārzā, tos veica Dr. Biol. A. Ripa, bet tikai pēdējos gados tās ir ieguvušas plašu popularitāti. Tās tiek stādītas gan piemājas dārzos, gan lielās audzētavās. To apstādījumi platība jau tuvojas 200 ha.[1]
Augsto krūmmelleņu dzimtene ir Ziemeļamerikas austrumos, no Jaunskotijas un Ontario līdz Alabamai (dienvidos)un Viskonsinai (ziemeļos). Mūsdienās tās ir sastopamas jau ļoti plašā areālā. Tās ir sastopamas Austrālijā, kā arī Lielbritānijā, Lietuvā, Latvijā, Polijā un citās Eiropas valstīs.[2][4] Dabā tās aug purvainās vietās, upju un ezeru malās un smilšainos purvos, zemos un mitros mežos. Sastopamas arī sausās augtienēs — kāpās, akmeņainās nogāzēs, ozolu mežos un priežu mežos.[5][6]
Saknes pavedienveida un ļoti smalkas, lielākās saknes apmēram 11 mm diametrā, bet mazākās 2 mm diametrā. 30-60% no sakņu sausās masas ir tieši 2 mm saknes. Saknēm nav spurgaliņu. Galvenokārt tās izkārtojas paralēli augsnes virskārtai. Saknes var būt pat 80 cm dziļumā, bet vislielākais sakņu blīvums ir 23 cm dziļumā. Raksturīga mikorizas veidošana.[2][7]
2–4 m augstie krūmi ir ļoti zaroti. Tie var būt gan nelieli un kompakti, gan ļoti lieli un plaši.[8] Lielāko zaru miza ir rievaina, pelēkā, pelēki brūnā krāsā, savukārt mazākie zariņi ir dzeltenīgi brūni, brūni, sarkani, tie var būt pilnīgi gludi vai arī klāti ar smalkiem matiņiem, bieži arī kārpaini. Jaunie stumbri ir gaiši zaļi, cilindriski, pilnīgi gludi vai klāti ar smalkiem matiņiem.[6][9]
Lapas vienkāršas, 3,8—8,2 cm garas, forma eliptiska vai ovāla, lapas gals smails, lapu malas gludas vai arī smalki robotas. Lapu virspuse ir tumši zaļa, vidēji zaļa vai dzeltenīgi zaļa, gluda, klāta ar kutikulu. Lapu apakšējā daļa ir bāli zaļa, gluda vai arī ar smalkiem matiņiem uz lapu dzīslām. Lapu kātiņi gaiši zaļi un ļoti īsi. Rudenī lapas kļūst spilgti sarkanas.[6][9]
Ziedi izkārtoti ķekaros, katrā ķekarā 8 — 10 ziedi, tie atrodas gan uz galvenajiem, gan uz sānu dzinumiem. Viena ziediņa garums ir apmēram 6–12 mm. Katrs zieds sastāv no zvanveida vainaga (5 saaugušas vainaglapas), 5 īsām kauslapām, 10 ieskautām putekšņlapām, auglenīcas ar vienu drīksnu. Zieda vainags ir no baltas līdz gaiši rozā krāsai, kauslapas gaiši zaļas. Zied pavasarī. Krūmmellenēm ir raksturīga pašappute, bet tās dos labāku ražu, ja blakus būs dažādas šķirnes. Galvenie apputeksnētāji ir kukaiņi.[6][9]
Ogas sulīgas, krāsa no gaiši zilas līdz gandrīz melnai. Satur ļoti daudz mazu sēkliņu. Ogas var būt apaļas, saplacinātas, lodveida un to izmēri ir ļoti atšķirīgi, pat 2,5 cm diametrā (ogu izmērs ir atkarīgs no augšanas apstākļiem, stāda vecuma un šķirnes). Raksturīga zoohorija.[2][6][9]
Augstās krūmmellenes ir plaši pazīstamas to vērtīgo ogu dēļ. Tām ir maza kaloritāte, 100 g svaigu ogu ir tikai 57 kalorijas. To sastāvā ir arī ļoti daudz veselībai svarīgas vielas, piemēram šķīstošās šķiedrvielas, minerālvielas, vitamīni un antioksidanti (hlorogēnā skābe, beta karotīns, luteīns, zeaksantīns u.c.). Krūmmelleņu ogas ir pirmajā vietā pēc antioksidantu aktivitātes, apsteidzot zemenes un apelsīnus u. c. augļus un ogas. Šīs ķīmiski aktīvās vielas palīdz organismam atbrīvoties no brīvajiem radikāļiem un pasargā cilvēka ķermeni no vēža, novecošanas, deģenerējošām slimībām un infekcijām. Ogu sastāvā esošā hlorogēnā skābe palīdz mazināt cukura līmeni asinīs. Svaigas ogas satur C, A un E vitamīnus, kas arī darbojas kā antioksidanti. Nelielos daudzumos satur arī B grupas vitamīnus (piem. niacīns, pirodoksīns), bet lielākā daudzumā B-6, riboflavīnu. Šie vitamīni darbojas kā ko-faktori, palīdz organismam pārstrādāt ogļidrātus, olbaltumvielas un taukus.[1][10][11] Ogās lielos daudzumos ir arī tādi minerāli kā kālijs (svarīgs komponents šūnu un ķermeņa šķidrumos, kas palīdz kontrolēt sirds ritmu un asinsspiedienu), mangāns (kofaktors antioksidantu enzīmiem), varš (nepieciešams eritrocītu veidošanā), dzelzs (svarīgs eritrocītu formēšanā) un cinks.[10] Krūmmelleņu ogas ir vērtīgākas par savvaļas melleņu ogām.[1]
Augstās krūmmellenes dod priekšroku ar barības vielām bagātai, mitrai un skābai (pH robežās no 4,5—5,5) augsnei, vispiemērotākās ir mālsmilts augsnes, kuras ir pietiekami irdenas un uzlabotas ar skābo sfagnu kūdru, lapu trūdvielām vai kompostu. Nepieciešama no kaļķiem brīva augsne, ja augsnē klāt ir kaļķi, tad augiem ātri var novērot hlorozi. Lai panāktu nepieciešamo augsnes skābumu, stādīšanas vietā iestrādās skābo kūdru un vēlāk izmantos ēriku dzimtai specifiski izveidotos skābos mēslojumus. Ieteicams stādīt saulainās vai daļēji ēnainās vietās, ja stāds augs ēnā, ogas kļūs skābas un nogatavosies ilgākā laika periodā. Ideālā gadījumā krūmus jāstāda pasargātā vietā, kur tie saņems rīta sauli un pēcpusdienas ēnu un iegūs aizsardzību no spēcīgiem vējiem. Visā augšanas periodā jānodrošina nepieciešamās barības vielas un mitrums. Svarīgi nodrošināt biezu mulčas slāni apkārt stādiņiem, tādā veidā var nodrošināt vides skābumu un pasargāt augsni no pārlieku ātras izžūšanas.[1][3][5][12]
Augstās krūmmellenes var pavairot ar sēklām, kā arī izmantot veģetatīvās pavairošanas metodes. Pavairojot ar sēklām ir jāņem vērā, ka pirms iesēšanas ir nepieciešama sēklas apstrāde (piemēram stratifikācija). Dabā sēklu ķīmiskā apstrāde notiek izejot caur dzīvnieku zarnu traktu. Pavairojot ar sēklām nesaglabāsies mātes auga ģenētiskā informācija, bet iespējams arī iegūt jaunu hibrīdu ar jaunām, labākām īpašībām.[9] No veģetatīvās pavairošanas metodēm visvairāk izmanto mikropavairošanu. Ar šo metodi īsā laika periodā var iegūt lielu daudzumu un no patogēniem brīvus mātes auga klonus. Tā kā mikropavairošana ir dārgs proces, to izmanto lai iegūtu lielu daudzumu stādiņu. Mājas apstākļos var izmantot pavairošanu ar spraudeņiem, tādā veidā iegūstot mātes auga kopiju un iespēju ātrāk iegūt ogas ražojošus krūmus.[13]
Krūmmellenmēm ir raksturīga pašappute, bet lielāku un labāku ražu iespējam iegūt stādot blakus vairāku šķirņu krūmus. Latvijā svarīgi izvēlēties salizturīgas un agras šķirnes. Vēlās šķirnes nepaspēs nogatavoties vēsajos rudeņos.[1] Šobrīd no izveidotajām krūmmelleņu šķirnēm, Latvijā iesaka audzēt:
Citas populāras šķirnes ir ‘Bluejay’, ‘Bluegold’, ‘Berkley’, ‘Jersey’, ‘Brigitta’, ‘Coville’, ‘Sunshine Blue’, ‘Rubel’, ‘Jersey’ u.c. šķirnes, bet tās nav salizturīgas vai arī tās ir vēlās šķirnes un Latvijas apstākļos tās nespēj pilnīgi nogatavoties.[1][8][14]
Augstās krūmmellens visvairāk izmanto komerciālos nolūkos. Tās plaši izmanto kulinārijā — svaigas, saldētas, žāvētas (dūmos, saulē), vārītas un pat ceptas. Ražo dažādus jogurtus, krēmus un ievārījumus. No žāvētām lapām un ogām gatavo tējas.[9] Krūmmellenes izmanto arī apstādījumos. Pavasarī tās skaisti zied, vasarā dod bagātīgu ogu ražu (krūmi pilni ar ziliem ogu ķekariem) un rudenī lapas nokrāsojas dažādos sarkanos toņos.[15] Krūmmellenes kalpo arī kā barība dažādiem putniem un zīdītājiem.[9] Augstās krūmmellenes tiek plaši izmantotas medicīnā. Tās izmanto ārstējot diareju, aterosklerozi, asiņojošas smaganas, kataraktas, acu slimības, diabēts, tūskas, dizentēriju, stomatītu un citas slimības. Lapu vai sakņu mizas novārījumus izmanto čūlu ārstēšanā. Sulu izmanto mutes un rīkles iekaisumu ārstēšanā, pēc iespējas ilgāk turot sulu mutē.[16]
Lai gan lielajiem augsto krūmmelleņu audzētājiem ir problēmas ar kukaiņiem un parazītiem, mājas apstākļos reti ir problēmas. Krūmmelleņu kāpurs un ķiršu augļu tārps ir visbiežāk sastopamie kaitēkļi. Ir dažas slimības, kuras var nodarīt kaitējumu ražai vai arī visam augam.[3] Sastopamas dažādas mikroorganismu izraisītas slimības, piemēram, sēne Monilinia vaccinii-corymbosy izraisa moniliozi. Ogas mumificējas un nokrīt, lai no šīs slimības izvairītos ir jāstāda rezistenti stādi, nokritušās ogas vienmēr jāsavāc, raža jānovāc laikā.[17] Sastopams arī stumbru rūsa, kas izraisa plaisas mizā.[3] Ļoti lielus kaitējumus nodara putni, kurus pievilina zilās ogas. Lai novērstu šo problēmu, krūmus var apklāt ar tikliem, bet ja tās ir krūmmelleņu audzētavas, tad izmanto dažādus trokšņus, kas putnus aizbaida.[2]
Augsto krūmmelleņu stāds
Ogu ķekars
Ogu ķekars
Ogas šķērsgriezums
Augsto krūmmelleņu ziedi
Ziedi
Zari
Lapas rudenī
Augstās krūmmellenes (Vaccinium corymbosum) ir daudzgadīgi, vasarzaļi ēriku dzimtas (Ericaceae) krūmogulāji. Sauktas arī par augstajām zilenēm (angļu: blueberries), lielogu zilenēm, bet Latvijā nolemts tās saukt par augstajām krūmmellenēm.
.jpg)
