Mihule potoční (Lampetra planeri) je v Česku kriticky ohrožený druh mihule z nadtřídy kruhoústí.
Úhořovité tělo je zakončené kruhovitými ústy. Za hlavou se nachází 7 žaberních štěrbin. V zadní části těla je ploutevní lem. Hřbet je tmavý, boky žlutavé a břicho stříbřité. Mihule potoční dorůstá délky až 20 cm.
Obývá především potoky a menší řeky. Vyskytuje se ve Francii, Itálii, na Britských ostrovech a v úmořích Severního a Baltského moře.
EVL Kraj Kód lokality Bedřichovský potok Jihočeský CZ0313092 Bystřina – Lužní potok Karlovarský CZ 0413177 České Švýcarsko Ústecký CZ0424031 Dědina u Dobrušky Královéhradecký CZ0523007 Choustníkovo Hradiště – Kocbeřský potok Královéhradecký CZ0525579327 Horní Morava Olomoucký kraj CZ0713374 Losinský potok Středočeský kraj CZ0213042 Luční potok Liberecký CZ0513254 Metuje a Dřevíč Královéhradecký CZ 0523280 Moravice Moravskoslezský CZ0813456 Niva Nemanického potoka Plzeňský CZ0324026 Obecnický potok Středočeský CZ0213817 Octárna Středočeský CZ0213818 Olše Moravskoslezský CZ0813516 Ostružná Plzeňský CZ0323824 Radbuza Plzeňský CZ0323165 Střela Karlovarský CZ0413194 Svitávka Liberecký CZ 0513509 Šumava Jihočeský a Plzeňský CZ0314024 Tichá Orlice Pardubický CZ0533314 Údolí Chrudimky Pardubický CZ0533301 Vlašimská Blanice Středočeský CZ0213009Larvy mihule potoční se živí detritem a organickými usazeninami v písčitých náplavech, které obývá. Během vývoje v dospělce zakrňuje trávicí trakt, a proto dospělec potravu nepřijímá.
Tření probíhá od března do června. Samice v tomto období klade na štěrkové dno asi 1500 jiker.[2] Z nich se líhnou larvy – minohy. Ty se zahrabávají do bahna, kde žijí 3–5 let. Na podzim před třením dochází k vývoji v dospělce.
Mihule byly známy jako kulinářská delikatesa. Jistým způsobem vstoupily do evropských, resp. anglických dějin – poprvé, když se pokrmem z dušených mihulí udusil v roce 1135 anglický král Jindřich I., aniž by po sobě zanechal legitimního mužského potomka; o anglickou korunu pak sváděli dlouhá léta vyčerpávající boje Jindřichova dcera Matylda a jeho synovec (syn jeho sestry) Štěpán III. z Blois. Vleklý spor ukončila až smrt Štěpánova syna Eustacha, který v roce 1153 zemřel stejným způsobem jako král Jindřich; anglickým králem se pak stal Matyldin syn Jindřich II.
Obrázky, zvuky či videa k tématu mihule potoční ve Wikimedia Commons
Mihule potoční (Lampetra planeri) je v Česku kriticky ohrožený druh mihule z nadtřídy kruhoústí.
Das Bachneunauge (Lampetra planeri) ist eine Art der Gattung Lampetra der Neunaugen.
Der Körper des Bachneunauges ähnelt stark dem eines kleinen Aals. Im Unterschied zu diesem Vertreter der Knochenfische gehört das Neunauge jedoch zu den Kieferlosen. Anstatt eines Kiefers besitzt es eine Oberkieferplatte mit je einem Zahn an jeder Seite und eine Unterkieferplatte mit 5–9 Zähnen sowie eine Mundscheibe mit oberen und randständigen Lippenzähnen. Die unpaarige Riechgrube ist nicht mit dem Mund verbunden und liegt unter den beiden Augen, auf jeder Seite folgen sieben runde Kiemenöffnungen.
Das Bachneunauge ist oberseits dunkelblau bis -grün gefärbt, über ein gelbliches Weiß an den Flanken geht die Färbung fließend in ein reines Weiß an der Bauchseite über. Im Regelfall erreicht das Tier eine Länge zwischen 10 und 20 Zentimetern. Sie ist in Deutschland 1988[1] (gemeinsam mit dem Flussneunauge) und in der Schweiz 2017[2] zum Fisch des Jahres ernannt worden.
Der Lebensraum des Bachneunauges sind klare Bäche und kleine Flüsse in der Forellen- und Äschenregion. Es ist in Europa im gesamten Nord- und Ostseebereich weit verbreitet und kommt ebenso auf den britischen Inseln, in Südfrankreich, Süditalien, Sardinien, Dalmatien, Albanien sowie bis zum Oberlauf der Wolga vor. Das Verbreitungsgebiet verlappt sich mit dem einiger Arten der Eudontomyzon (Südosteuropa) wie der Lethenteron (Oberitalien).
Das Bachneunauge ist von den sonst als Wanderfische bekannten Neunaugen-Arten die einzige stationär lebende Art der Gattung Lampetra in Deutschland.
Die meiste Zeit seines Lebens verbringt das Bachneunauge im Larvenstadium als Querder, bis zu einem Alter von drei bis fünf Jahren. Während dieser Zeit lebt der Querder weitgehend verborgen im Detritus des Bachsediments. Nur das Maul ragt etwas ins strömende Wasser, um Schwebteilchen, von denen sich der Querder ernährt, aus dem Wasser filtrieren zu können, da die Larve weder ein Saugmaul noch Augen besitzt. Lampetra planeri ist dämmerungs- und nachtaktiv und verträgt keine hohen Temperaturen.
Die Art lebt im adulten Stadium im gleichen Lebensraum wie die Larven, im Gegensatz zu verwandten Neunaugen, die als adulte Tiere limnisch oder marin leben. Nach Sterba[3] besteht der Lebenslauf der Neunaugen aus folgenden Abschnitten: Embryonalzeit – Larvalzeit – Verwandlung (Metamorphose) – Fressperiode – Fortpflanzungszeit. Die Fressperiode findet jedoch nur beim Flussneunauge (L. fluviatilis) und beim Meerneunauge (Petromyzon marinus) statt. Bei den Bachneunaugen fällt sie aus; sie nehmen als Adulte keine Nahrung auf und werden deshalb auch nicht als Fischschädlinge auffällig.
Im dritten oder vierten Herbst bildet sich der Querder in das erwachsene Bachneunauge um. Die Umwandlungsphase kann bis zu einem Jahr dauern, wobei sich Geschlechtsorgane, Hornzähne und Augen herausbilden und der Darm degeneriert. Der Körperbau dieses adulten Stadiums ist vor allen Dingen auf die Fortpflanzung ausgerichtet. Der Verdauungstrakt ist bald funktionslos: Eine Nahrungsaufnahme findet nicht mehr statt.
Abgelaicht wird meist in der Nähe der Schlick- und Detritusbänke, in denen die Bachneunaugen als Larven gelebt haben. Dabei schlagen sie in kleinen Gruppen von sechs bis zwölf Tieren Laichgruben, in denen die Eier abgelegt werden. Nach der Eiablage und Besamung sterben die Elterntiere ab. Die nach einigen Tagen schlüpfenden Larven suchen dann ruhigere Bachbereiche auf, um sich dort einzugraben.
Das Bachneunauge gilt als gefährdet und zählt zu den bedrohten Tierarten, da aufgrund der besonderen Lebensweise der Larven eine heterogene Verteilung der Bodensubstrate nötig ist. Die Zerstörung der Lebensräume und die erheblichen Veränderungen der Lebensbedingungen in Fließgewässern sowie unangemessene Maßnahmen zur Gewässerunterhaltung sind verantwortlich für den Rückgang der Art. Insbesondere durch die Ausbau- und Unterhaltungsmaßnahmen der Gewässer werden die lebensnotwendigen Schlick- und Feinsedimentbänke sowie feine Detritusablagerungen ausgeräumt. Um einer weiteren Vernichtung seiner Lebensräume entgegenzuwirken, ist das Bachneunauge in den Anhang der FFH-Richtlinie aufgenommen worden.
Die Weltnaturschutzunion IUCN beurteilte die Art in der Roten Liste gefährdeter Arten 1996 als potenziell gefährdet (Near Threatened), sieht aber jetzt trotz lokal seltenen Beständen durch verbesserte Wasserqualitäten eine deutliche Erholung der Bestände und bewertet deswegen die Art als nicht gefährdet (Least Concern).[4]
Das Bachneunauge (Lampetra planeri) ist eine Art der Gattung Lampetra der Neunaugen.
S Bachnüünaug oder de Staibiisser (Lampetra planeri; alemanischi Näme) isch e europäische Süesswasserfisch, wo i de Schwiiz chorz vorem Uussterbe isch, well s ganz empfindli uf Wasserverschmutzig reagiert. Degege het sich in Europa de Bistand vom Bachnüünaug guet erholt und d Aart gelt as nöd gföördet. D Nüünauge ghöred nöd zo de "echte Fisch", wie di maiste Süesswasserfisch, und hend au kai Chnöche. D Nüünauge - s git meriri Arte devoo - bildet en aigni Chlass (Petromyzontida) vo de Wirbeltier.
De Staibiisser het e schlangeförmige Körper und werd 8 bis 16 cm lang. Er hett kai Schuppe, deför aber e schliimigi Huut. Er hett e runds Suugmuul und em hindere End e lange schmaale Flossesoom.
De Staibiisser chunnt i Europa vor, i subere suurstoffriiche Bäch und Flüss miteme sandige oder chiisige Grund, wo geg de Atlantik, d Nordsee und d Ostsee abflüüsset, feelt aber uf de Iberische Halbinsle. S Bachnüünaug chunnt ganz selte no im Schwiizer Mitelland vor.
De Staibiisser bliibt lang im Laarfestadium und grüblet i dere Zitt uf em Grund im Sand ume und fresst chliini Organisme. Noch drai bis fööf Joor verwandlet er sich im Summer in en uusgwachsne Staibiisser. E paar Mönet druuf versammlet si sich zom Laiche und zwoor vom Märze bis in Juni bi Wassertemperature zwöschet 8 und 15 Grad. Si suuget sich denn a Stai fest - drum de Name Staibiisser - und paaret sich, hüüffig meriri Mandli mit aim Wiibli, wo mitem Muul e chliini Muelte in Sandbode grabt. I die lait s Wiibli öppe 300 bis 2000 Aier. Noch em Laiche sterbed die erwachsne Bachnüünaug.
S Bachnüünaug oder de Staibiisser (Lampetra planeri; alemanischi Näme) isch e europäische Süesswasserfisch, wo i de Schwiiz chorz vorem Uussterbe isch, well s ganz empfindli uf Wasserverschmutzig reagiert. Degege het sich in Europa de Bistand vom Bachnüünaug guet erholt und d Aart gelt as nöd gföördet. D Nüünauge ghöred nöd zo de "echte Fisch", wie di maiste Süesswasserfisch, und hend au kai Chnöche. D Nüünauge - s git meriri Arte devoo - bildet en aigni Chlass (Petromyzontida) vo de Wirbeltier.
Li lamproûle (ossu: lamproye di ri u pitite lamproye), c' est ene lamproye ki vike tote si veye dins les rixhots
No d' l' indje e sincieus latén : Lampetra planeri
A dandjî d' ene aiwe di ri nén manneye.
Egzistêye co el Walonreye, metans el rezieve naturele del Croes d' Schaye.
Li lamproûle (ossu: lamproye di ri u pitite lamproye), c' est ene lamproye ki vike tote si veye dins les rixhots
No d' l' indje e sincieus latén : Lampetra planeri
De neugenuiger of (baek)prik (Lampetra planeri), in väöl dialekten owwel aangeduudj es bloodzuger, is 'ne zeldjzame vès dae inheims is inne Benelux. 't Is e paolingechtig bieës det toet 17,5 cm lank kan waere. 'ne Neugenuiger wuuert neet ajer es 6 jaore. Ómdet d'r 'n zeldjzaam, besjurmdje saort is maag me-n 'm neet vangen oete baek.
In Nederlandjs Limbörg kump de neugenuiger ónger anger veur inne Vloetbaek bie Mofert, mer ouch inne Helderbaek.
De vès blief zie gans laeve lang inne zelvendje baekloup zitte. Veure ieëste drie toet zès jaor lang laef t'r innen toterbaom es 'ne blinje larf en in 't vreug veurjaor verangertj t'r in e volwassen exemplaar. Hiebie krieg t'r ouge, vinnen en geslechsorgane. Apaart is det t'r den ouch zie maag- en dermstèlsel verluus en dus oetsjèdj mit foeragere. Stroumopwers trèk t'r nao de pejplaatsen en zeuk t'r zich 'ne paarder. De pejplaatse waere geboedj inne grindjbaom; ze maken 'n gleuf inne baom door stènkes te versjuve. De grindj wuuert ieës zuvergemaak en den zètte de vruiwkes dao häör eikes aaf. De menkes gaon d'reuverhaer hangen en zètten häör zaodgood aaf. 'ne Pejsleuf kan waere gebroek door mieëdere neugenuigers. E paar daag nao 't pejje störf de vès.
The brook lamprey (Lampetra planeri, also known as the European brook lamprey and the western brook lamprey) is a small European lamprey species that exclusively inhabits freshwater environments. The species is related to, but distinct from, the North American western brook lamprey (Lampetra richardsoni).
The brook lamprey is a common, non-parasitic species that ranges from North America to northern Europe. Adult brook lampreys measure from 12 to 14 cm (4.7 to 5.5 in). The body is highly elongated and dark blue or greenish above, lightening to yellowish off-white on the sides and pure white on the ventral side. Like all lampreys, these fish lack paired fins and possess a circular sucking disc instead of jaws, which is filled with blunt teeth. They have a single nostril and seven small gill openings on either side behind the eye. The brook lamprey can be told from the closely related river lamprey (Lampetra fluviatilis) by the fact that its two dorsal fins are more closely linked together.[3]
Brook lampreys can be found in small streams and larger rivers throughout northern Europe as well as Portugal, southern France, Italy, Sardinia, the Balkans and the upper reaches of the Volga.
Unlike some species of lamprey, the adults do not migrate to the sea and do not have a parasitic phase. During the spawning time adult brook lampreys do not feed. Brook lampreys spawn in spring and summer in shallow areas of streams and sometimes lakes in gravel close to the soft sediment in which they were previously resident. Both males and females create pits by removing small rocks with their mouths and fanning smaller particles with their tails. The male and female deposit sperm and eggs, simultaneously while intertwined, into the nest. The female can release several thousand eggs, up to 100,000 for some species. Adult brook lamprey spawn in small groups and die soon after spawning.[4]
The eggs hatch within a few days, after which the young larvae bury themselves in soft sediment with only the mouth protruding. The young lampreys are blind filter feeders, feeding on detritus and other organic matter for three to five years before maturing. After spending four years as ammocoetes (Larva), these lampreys metamorphose to adults in the fall and spawn the following spring. This process is complete after the maturation of the gonads. Eyes and suction disk also develop during this time, while the intestinal tract degenerates and loses its function. The full transformation can take up to a year. Thus, these fish develop their teeth precisely when they are no longer able to eat. However, lampreys have been observed gripping stones with their teeth[5] in order to build nests, showing that the teeth do have a function.
The brook lamprey (Lampetra planeri, also known as the European brook lamprey and the western brook lamprey) is a small European lamprey species that exclusively inhabits freshwater environments. The species is related to, but distinct from, the North American western brook lamprey (Lampetra richardsoni).
La lamprea de arroyo (Lampetra planeri) es una especie de pez agnato (sin mandíbulas) del orden Petromyzontiformes, una de las pocas especies actuales de su clase; es más pequeña que la lamprea de río. Forma parte del Catálogo Nacional de especies protegidas, siendo una especie vulnerable.
Tiene dos aletas dorsales unidas entre sí, no tiene aletas pares. Los adultos poseen una ventosa bucal con placas dentarias y dentículos, aunque no es una especie parásita; las larvas se alimentan de algas que filtran del lodo del fondo de los ríos mientras que los adultos no se alimentan.[2]
Sólo se conocen tres poblaciones ibéricas, una en el río Olabidea (Navarra),[3] en la cuenca del río Deva (Asturias),[cita requerida] y otra en el río Seiça en el centro de Portugal.[cita requerida]
Habita en los fondos arenosos de arroyos y ríos poco caudalosos. Se reproducen entre abril y mayo, ponen entre 1000 y 2000 huevos. Las larvas no sufren metamorfosis hasta pasados más de 6 años, tras este proceso alcanzan la madurez sexual. Este pez es presa de otros peces y aves acuáticas.
La lamprea de arroyo (Lampetra planeri) es una especie de pez agnato (sin mandíbulas) del orden Petromyzontiformes, una de las pocas especies actuales de su clase; es más pequeña que la lamprea de río. Forma parte del Catálogo Nacional de especies protegidas, siendo una especie vulnerable.
Ojasilm (Lampetra planeri) on silmuliste seltsi kuuluv kala.
Ojasilm on jõesilmust väiksem, kasvab 10–16 cm pikkuseks, vastseaeg kestab 3–4 aastat.
Eelistab kiirevoolulisi ja liiva- või kruusapõhjalisi väiksemaid jõgesid ja ojasid. Levinud Euroopas. Eestis suhteliselt laialt levinud.
Ojasilm (Lampetra planeri) on silmuliste seltsi kuuluv kala.
Ojasilm on jõesilmust väiksem, kasvab 10–16 cm pikkuseks, vastseaeg kestab 3–4 aastat.
Eelistab kiirevoolulisi ja liiva- või kruusapõhjalisi väiksemaid jõgesid ja ojasid. Levinud Euroopas. Eestis suhteliselt laialt levinud.
Lampetra planeri Lampetra generoko animalia da. Arrainen barruko Petromyzontidae familian sailkatzen da.
Lampetra planeri Lampetra generoko animalia da. Arrainen barruko Petromyzontidae familian sailkatzen da.
Pikkunahkiainen (Lampetra planeri) on ympyräsuisiin kuuluva kala. Se kasvaa 12–18 senttimetrin pituiseksi ja elää koko ikänsä pienissä, virtaavissa vesissä. Pikkunahkiaisen ja nahkiaisen erottaminen toisistaan toukkavaiheessa on vaikeaa, mutta täysikasvuisena lajit erottaa siitä, että alle 18 senttimetrin pituisella nahkiaisella ei ole vielä täysin kehittynyttä mätiä tai maitia, mutta pikkunahkiaisella on. Toukkavaiheen jälkeen pikkunahkiainen ei enää syö, vaan kutee ja sen jälkeen kuolee.
Pikkunahkiaisia tavataan Brittein saarilla, Pohjanmereen ja Itämereen virtaavissa vesistöissä, Ranskassa, Länsi-Italiassa, Volgan ja Tonavan yläjuoksulla sekä Pescaran valuma-alueella Pohjois-Italiassa.[1] Suomessa pikkunahkiainen on yleinen sisävesissä Lappiin saakka.[2]
Pikkunahkiainen kutee maalis-kesäkuussa. Naaras laskee mädin matalassa vedessä hiekka- tai sorapohjalle kutukuoppaan. Mäti on hieman nahkiaisen mätiä kookkaampaa, mutta kappalemäärä on vain noin 1500. Mäti kuoriutuu 3-4 päivässä, ja sokeat, hampaattomat toukat syövät 3-5 vuotta pieniä pohjaeläimiä, kunnes ne syksyllä muuttuvat aikuisiksi. Sukuelinten kehitys alkaa jo toukkakauden loppupuolella, ja muodonvaihdoksen aikana kehittyvät silmät ja hampaat, mutta suoli surkastuu. Keväällä muodonvaihdos on ohi, ja eläin on sukukypsä. Pikkunahkiaista käytetään joskus syöttinä, muuten sillä ei ole taloudellista merkitystä.
Pikkunahkiainen (Lampetra planeri) on ympyräsuisiin kuuluva kala. Se kasvaa 12–18 senttimetrin pituiseksi ja elää koko ikänsä pienissä, virtaavissa vesissä. Pikkunahkiaisen ja nahkiaisen erottaminen toisistaan toukkavaiheessa on vaikeaa, mutta täysikasvuisena lajit erottaa siitä, että alle 18 senttimetrin pituisella nahkiaisella ei ole vielä täysin kehittynyttä mätiä tai maitia, mutta pikkunahkiaisella on. Toukkavaiheen jälkeen pikkunahkiainen ei enää syö, vaan kutee ja sen jälkeen kuolee.
Pikkunahkiaisia tavataan Brittein saarilla, Pohjanmereen ja Itämereen virtaavissa vesistöissä, Ranskassa, Länsi-Italiassa, Volgan ja Tonavan yläjuoksulla sekä Pescaran valuma-alueella Pohjois-Italiassa. Suomessa pikkunahkiainen on yleinen sisävesissä Lappiin saakka.
Pikkunahkiainen kutee maalis-kesäkuussa. Naaras laskee mädin matalassa vedessä hiekka- tai sorapohjalle kutukuoppaan. Mäti on hieman nahkiaisen mätiä kookkaampaa, mutta kappalemäärä on vain noin 1500. Mäti kuoriutuu 3-4 päivässä, ja sokeat, hampaattomat toukat syövät 3-5 vuotta pieniä pohjaeläimiä, kunnes ne syksyllä muuttuvat aikuisiksi. Sukuelinten kehitys alkaa jo toukkakauden loppupuolella, ja muodonvaihdoksen aikana kehittyvät silmät ja hampaat, mutta suoli surkastuu. Keväällä muodonvaihdos on ohi, ja eläin on sukukypsä. Pikkunahkiaista käytetään joskus syöttinä, muuten sillä ei ole taloudellista merkitystä.
Lampetra planeri
La lamproie de Planer (Lampetra planeri), autrefois aussi nommée lamprillon, est une espèce d'agnathes, caractérisée par un corps nu anguilliforme de 12 à 20 cm.
La lamproie de Planer est recouverte d’une peau lisse sans écaille sécrétant une forte quantité de mucus.
Adulte, elle est de couleur bleu-vert, avec les flancs jaunes et le ventre blanc.
Elle mesure en général de 12 à 20 cm pour un poids de 2 à 5 g. Elle se distingue par une bouche sans mâchoire mais pourvue d’une ventouse, et par l’absence de nageoires paires. D’autre part les nageoires caudales et dorsales sont en contact. Les orifices respiratoires, ou spiracles, sont toujours au nombre de sept et à chacun correspond une poche branchiale en forme de sac. Les lamproies absorbent et rejettent l'eau par les spiracles, du moins au stade adulte, grâce à de rapides contractions des sacs branchiaux. L'absorption de l'eau par la bouche est rare.
Comme chez les autres lamproies, l'espèce présente un dimorphisme sexuel, le mâle étant plus petit que la femelle en général.
La lamproie de Planer est un écotype à développement a priori strictement fluvial de la lamproie de rivière (leurs codes génétiques sont identiques), bien que d'autres hypothèses aient autrefois été émises : en 1912 F. Barthélemy écrivait [1] à son propos :
Lampetra planeri, espèce très proche de la lamproie fluviatile (Lampetra fluviatilis), possède la même distribution géographique. Vivant uniquement en eaux douces, elle est présente dans les cours d'eau et occasionnellement dans les lacs au Nord-ouest de l’Europe (Kelly et King, 2001[2]). Sa distribution s’étend de l’Europe de l’Est et du Nord jusqu’aux côtes italiennes et portugaises.
La reproduction s’effectue au printemps, principalement pendant les mois d’avril et de mai (P. Keith & Allardi, 2001[3]), pour une température comprise entre 8 et 11 °C. La période de frai est donc variable à cause de la température et peut s’étaler de février à mai. La maturité sexuelle est atteinte à partir d’une taille de 9-15 cm. Certains auteurs pensaient autrefois que la plupart des lamproies de Planer mouraient après la reproduction, mais que certaines gagnaient la mer et revenaient ensuite sous forme de lamproies marines[1].
Les femelles construisent un nid de forme ovale, de 4 à 10 cm de profondeur en fonction du nombre de participants à sa construction (Tronche, 2000[4]). Jusqu’à 30 individus peuvent se reproduire sur un même nid. Le mâle s’enroule alors autour de la femelle qui est fixée sur le fond grâce à sa ventouse. Les œufs fécondés tombent au fond du nid où ils s’enfoncent dans les sédiments. La fécondité est assez élevée avec 440 000 ovules/kg de poids vif. Après la reproduction, les adultes meurent, ceux-ci ne se reproduisent qu’une seule fois au cours de leur vie.
La lamproie de Planer se caractérise par une phase larvaire longue, de 5 à 6 ans. Quelques semaines après la reproduction, les larves ou ammocètes éclosent, elles ne mesurent alors qu’un centimètre et vont s’enfouir dans les sédiments où elles vont se développer. Pendant cette période, les larves sont très vulnérables. En effet, beaucoup de jeunes larves sont retrouvées dans les contenus stomacaux des truites farios, quelques semaines après le frai (Tronche, 2000). Au contraire, la mortalité est relativement basse pendant le reste de la vie larvaire (Hardisty, 1961[5]).
Sa bouche en forme de fer à cheval étant dépourvue de dent, elle piège sa nourriture présente dans les sédiments ou apportés par le courant, grâce au mucus de son pharynx. Les diatomées (algues unicellulaires) et les détritus organiques constituent la principale nourriture des larves, mais elles peuvent occasionnellement consommer des protozoaires, nématodes ou rotifères (Kelly et King 2001). La larve est totalement aveugle pendant cette période.
Le passage du stade larvaire à l’adulte (métamorphose) dure généralement 3 à 10 mois et a lieu à l’automne (Hardisty & Potter 1971[6]). Plusieurs modifications morphologiques et physiologiques sont à noter : - les organes génitaux augmentent de volume, - le système digestif s’atrophie, empêchant toute prise de nourriture, - la nageoire dorsale se développe et change de forme, - les femelles acquièrent une nageoire anale, - les yeux deviennent fonctionnels.
Lampetra planeri
La lamproie de Planer (Lampetra planeri), autrefois aussi nommée lamprillon, est une espèce d'agnathes, caractérisée par un corps nu anguilliforme de 12 à 20 cm.
Lampetra planeri é unha especie de peixe ágnato (sen mandíbulas) da orde Petromyzontiformes, unha das poucas especies actuais da súa clase; é máis pequena que a lamprea de río común.
Ten dúas aletas dorsais unidas entre si, non ten aletas pares. os adultos teñen unha ventosa bucal con placas dentarias e dentículos, aínda que non é unha especie parasita; as larvas aliméntanse de algas que filtran do lodo do fondo dos ríos, mentres que os adultos non se alimentan.[2]
Só se coñecen dúas poboacións ibéricas, unha no río Olabidea (Navarra) e outra no río Seiça, no centro de Portugal[3]
Habita nos fondos areosos de ríos e regatos pouco caudalosos. Reprodúcense entre abril e maio, poñen entre 1000 e 2000 ovos. As larvas non sofren metamorfose até pasados máis de 6 anos, tras este proceso alcanzan a madurez sexual. Este peixe é presa doutros peixes e aves acuáticas.
Lampetra planeri é unha especie de peixe ágnato (sen mandíbulas) da orde Petromyzontiformes, unha das poucas especies actuais da súa clase; é máis pequena que a lamprea de río común.
La lampreda di ruscello[1] (Lampetra planeri (Bloch 1784)), è una specie appartenente alla classe degli Agnati.
Questa specie dimora stabilmente in acqua dolce, soprattutto corrente, ma anche in ambienti lacustri, fossati e ruscelli; sembra tuttavia prediligere quelli melmosi.
È presente ma rara in Italia lungo il versante tirrenico fino al fiume Sele, anche a quote superiori a 600 m s.l.m. È nota una popolazione isolata nel fiume Pescara, sul versante adriatico.
Corpo lungo fino a 20 cm, cilindrico affusolato, compresso nella parte posteriore; pinne dorsali contigue; denti disposti come nella Lampetra fluviatilis, ma più piccoli ed ottusi. Gli esemplari adulti hanno una colorazione grigio-verde con riflessi bluastri sul dorso, giallo tenue sui fianchi e bianco sul ventre.
A differenza delle altre lamprede, non parassita gli altri pesci: i giovani si nutrono di piccoli organismi animali che trovano nel sedimento, mentre gli adulti non si nutrono, in quanto dopo la metamorfosi,il canale alimentare degenera in un filamento di tessuto non funzionante. Nel giro di pochi mesi, dopo essersi riprodotte, muoiono.
Si riproduce tra aprile e giugno. Gli adulti non hanno molta cura nel preparare il sito di riproduzione; le uova di 1 mm si schiudono in circa 3 settimane; la vita nello stadio larvale si protrae per 3-5 anni e termina con il raggiungimento della maturità sessuale; la vita da adulto dura solamente pochi mesi durante i quali non si nutre; la morte avviene dopo la riproduzione.
La lampreda di ruscello (Lampetra planeri (Bloch 1784)), è una specie appartenente alla classe degli Agnati.
Mažoji nėgė (Lampetra planeri) – nėginių (Petromyzonidae) šeimos vandens stuburinis gyvūnas, priklausantis bežandžių antklasiui.
Išvaizda panaši į jauną upinę nėgę. Nugara tamsiai pilka ar juoda, šonai pilki, pilvas baltas. Turi 7 poras žiauninių angelių. Visi dantys buki. Viršutinėje žiočių plokštelėje jų būna 2, apatinėje nuo 5 iki 9. Žiočių šonuose po 3 dantis, kurių vidurinieji – trišakiai ar keturšakiai, o kraštiniai – dvišakiai. Nuo upinės nėgės skiriasi mažesniais dantimis virš viršutinės žiočių plokštelės. Suaugusių kūno ilgis 10-16 cm, vingilių apie 12 cm.
Paplitusios Baltijos jūros baseinio upeliuose, upėse. Lietuvoje randama beveik visose upėse, kuriose yra sraunumų.
Subręsta baigiantis metamorfozei, penktais gyvenimo metais. Neršia gegužės – biržėlio mėnesiais, kai vandens temperatūra pasiekia 12 laipsnių. Neršia būriais srauniose seklumose ant žvirgždėto grunto, akmenų. Suaugusios visai nesimaitina, dėl to sutrumpėja kūnas, sunyksta žarnynas. Išneršusios žūva. Kai kurioms mažosioms nėgėms būdinga neotenija – lytiškai subręsta ir neršia vingiliai, individai nepraėję visos metamorfozės. Vislumas 0,8-19 tūkst. ikrelių. Jie neskaidrūs, lipnūs, gelsvai pilki, elipsiški, apie 0,8-1,1 mm. Išneršti prilimpa prie akmenų ar žvirgždo. Embrionai vystosi savaitę. Vingiliai apie 5 metus gyvena įsirausę į dumblą. Minta mikroorganizmais, detritu, augalų liekanomis.
Jų kūno gleivės dažnai būna nuodingos žmogui.
Mažoji nėgė (Lampetra planeri) – nėginių (Petromyzonidae) šeimos vandens stuburinis gyvūnas, priklausantis bežandžių antklasiui.
Išvaizda panaši į jauną upinę nėgę. Nugara tamsiai pilka ar juoda, šonai pilki, pilvas baltas. Turi 7 poras žiauninių angelių. Visi dantys buki. Viršutinėje žiočių plokštelėje jų būna 2, apatinėje nuo 5 iki 9. Žiočių šonuose po 3 dantis, kurių vidurinieji – trišakiai ar keturšakiai, o kraštiniai – dvišakiai. Nuo upinės nėgės skiriasi mažesniais dantimis virš viršutinės žiočių plokštelės. Suaugusių kūno ilgis 10-16 cm, vingilių apie 12 cm.
Paplitusios Baltijos jūros baseinio upeliuose, upėse. Lietuvoje randama beveik visose upėse, kuriose yra sraunumų.
Subręsta baigiantis metamorfozei, penktais gyvenimo metais. Neršia gegužės – biržėlio mėnesiais, kai vandens temperatūra pasiekia 12 laipsnių. Neršia būriais srauniose seklumose ant žvirgždėto grunto, akmenų. Suaugusios visai nesimaitina, dėl to sutrumpėja kūnas, sunyksta žarnynas. Išneršusios žūva. Kai kurioms mažosioms nėgėms būdinga neotenija – lytiškai subręsta ir neršia vingiliai, individai nepraėję visos metamorfozės. Vislumas 0,8-19 tūkst. ikrelių. Jie neskaidrūs, lipnūs, gelsvai pilki, elipsiški, apie 0,8-1,1 mm. Išneršti prilimpa prie akmenų ar žvirgždo. Embrionai vystosi savaitę. Vingiliai apie 5 metus gyvena įsirausę į dumblą. Minta mikroorganizmais, detritu, augalų liekanomis.
Jų kūno gleivės dažnai būna nuodingos žmogui.
Strauta nēģis (Lampetra planeri) ir Latvijā dzīvojošu, neparazītisku, nemigrējošu nēģu suga, kurai viss dzīves cikls notiek saldūdens baseinos. Sugu 1784. gadā aprakstīja vācu naturālists un ihtiologs Markus Blohs.
Strauta nēģa ķermeņa garums parasti ir 10-16 cm., bet kāpura stadijā reizēm var sasniegt 20 cm. garumu. Mugura un sāni krāsoti tumši zaļgani līdz melni violetam[1]. Vēders ir bāli iedzeltens. Kāpuri ir dzeltenīgā krāsā, bet retumis ir sastopami arī maigi rozā nokrāsas eksemplāri. Mute ir ar mazu piesūcekni, kurā ir neasi zobiņi. Augšžokļa plāksnītei ir divi malās izvietoti zobi. Apakšžokļa plāksnītei — no 5 līdz 9, bet parasti 7 zobi. Apakšlūpas zobu nav. Priekšējā un aizmugurējā muguras spura saskaras. Tāpat, kā visiem nēģiem galvas abās pusēs ir septiņas žaunu atveres. Pirms nārsta mātītēm izveidojas anālajai spurai līdzīga tauku kroka, bet tēviņiem ārējs sēklvads.
Strauta nēģu dzimumgatavība iestājas 4 līdz 7 gadu vecumā. Nārsto martā — jūnijā, Latvijā maijā — jūnijā 3 līdz 60 cm. dziļumā, ūdens temperatūrai sasniedzot 8 — 12°C. Katra mātīte iznērš vidēji ap 1500 ikru. Strauta nēģiem ir raksturīgs vienlaicīgs nārsts, kas ilgst 7 līdz 23 dienas. Mātīte un tēviņš veido ligzdu smilšainās un oļainās vietās. Viena mātīte parasti nārsto ar 2 līdz 3 tēviņiem. Strauta nēģu vidū reizēm ir novērojama neotēnija, kad nārsto nepieauguši vēl kāpura stadijā esoši īpatņi. Ikru attīstība ilgst 3 līdz 28 dienas. Mātītes nārsto vienreiz mūžā un pēc nārsta iet bojā. Kāpura (ņurņika) stadija ilgst 4—5 gadus. Tārpveidīgie kāpuri dzīvo ierakušies dūņās, kur barojas galvenokārt ar detrītu, kas satur vienšūņu aļģes, sēnes, baktērijas, kā arī mikrobentosu (bezmugurkaulniekus). Vecākiem kāpuriem pārvēršanās laikā jau ir pamanāmas pieauguša īpatņa pazīmes — acis un žaunu spraugas, ko vēl klāj āda, piesūcekņa aizmetnis u.c. Ķermeņa dobumā var atrast sīkus, nenobriedušus ikrus, kas nav novērojams upes nēģu kāpuriem. Metamorfozes beigās strauta nēģi pārstāj baroties. To barības vads un zarnas deģenerējas, ķermeņa garums samazinās (pieaugušie īpatņi vienmēr ir īsāki par kāpuriem) un tie ir gatavi jaunai nārstošanai.
Strauta nēģu dzīves areāls aptver Ziemeļeiropu, galvenokārt, Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinu. Ir sastopami arī Vidusjūras baseina upēs. Latvijā strauta nēģi nelielā daudzumā ir sastopami visā teritorijā. Dzīvo tikai saldūdeņos, sīkās upītēs un strautos, kas nav tieši saistīti ar jūru. Strauta nēģiem ir vajadzīgs tīrs, nepiesārņots ūdens, jo slikti panes piesārņojumu. Tāpēc tie kalpo par ūdens tīrības indikatoru sugu. Daudzās valstīs strauta nēģi ir ierakstīti aizsargājamo sugu sarakstā.
Strauta nēģis (Lampetra planeri) ir Latvijā dzīvojošu, neparazītisku, nemigrējošu nēģu suga, kurai viss dzīves cikls notiek saldūdens baseinos. Sugu 1784. gadā aprakstīja vācu naturālists un ihtiologs Markus Blohs.
Beekprik (Lampetra planeri) is een zeldzame kaakloze vis die inheems voorkomt in de Benelux. Het palingachtige dier is tot 17,5 cm lang en wordt tot 6 jaar oud.
De beekprik blijft zijn hele leven in dezelfde beekloop. Het dier leeft drie tot zes jaar als een blinde larve in de modderbodem en verandert dan in het vroege voorjaar tot volwassen prik. Hij krijgt ogen, vinnen en geslachtsorganen. Het dier verliest echter tegelijkertijd zijn maag- en darmstelsel en houdt daarom op met foerageren. Op zoek naar partners trekt hij stroomopwaarts waar paaiplaatsen gebouwd worden in de grindbodem. In de beek wordt een gleuf gemaakt door steentjes te verplaatsen. Het grind wordt eerst schoongemaakt en vervolgens zetten de vrouwtjes hun eitjes erop af. De mannetjes gaan daar boven hangen en zetten de zaadcellen af. Eenzelfde paaisleuf kan tegelijkertijd worden gebruikt door een groot aantal prikken. Het is daar dan een drukte van belang. De beekprik sterft enkele dagen na het paaien. In tegenstelling tot de rivier- en de zeeprik is de beekprik geen parasiet.
Sinds het begin van de 20e eeuw gaat de beekprik geleidelijk achteruit. De beekprik komt voor in de sprengebeken op de oostelijke Veluwe en is zelfs wel gesignaleerd in het centrum van de stad Apeldoorn. Ook in de Achterhoek, Limburg en in oostelijk Noord-Brabant zijn ze nog aan te treffen. In Vlaanderen komt de beekprik voor in de provincies Antwerpen en Limburg. Uit statistieken met betrekking tot de vindplaatsen van beekprikken sinds 1900 blijkt dat het aantal uurhokken met beekprikken tussen 1945 en 1980 met 64% is afgenomen. Het voorkomen in Noord-Nederland is twijfelachtig. De beekprik is aantoonbaar achteruitgegaan in midden Noord-Brabant en in sommige delen van Limburg, de Achterhoek en in geheel Twente. Tussen 1980 en 1995 zijn er nog 35 uurhokken met vangsten van de beekprik.[2]
Het verbeteren van de beeklopen in de twintigste eeuw maakte dat onder andere door het aanbrengen van stuwen barrières ontstonden die de paaigebieden in bovenlopen voor de beekprik onbereikbaar maakten. Door het rechttrekken van beken is de watervoering in natte periodes te hoog, terwijl in droge periodes beken bijna droog komen te staan door waterpeilverlaging. Bij mechanisch schonen van beekbodems gaan bovendien de larven, die in de zachte modder zitten, verloren.[3]
Een ecologisch verantwoord beheer van de beekoevers, het opnieuw uitgraven van oude meanders en het passeerbaar maken van de stuwen is van groot belang voor de beekprik. Aan beken waar de vis voorkomt kan onderhoud het beste handmatig worden gedaan ten einde verstoring zoveel mogelijk te voorkomen. Waar vroeger beddingen van grind en stenen voorkwamen dienen deze hersteld te worden. Een hoge waterkwaliteit is een belangrijke voorwaarde, op een beek waarin prikken leven dient alleen gezuiverd water te worden geloosd.
Het is verboden om beekprikken te vangen of pogingen daartoe te ondernemen, want de beekprik is een beschermde soort in de zin van de Flora- en faunawet en staat op de Nederlandse rode lijst als bedreigde diersoort.
Beekprik (Lampetra planeri) is een zeldzame kaakloze vis die inheems voorkomt in de Benelux. Het palingachtige dier is tot 17,5 cm lang en wordt tot 6 jaar oud.
Bekkeniauga er ein kjevelaus fisk i niaugefamilien. Det er den einaste reine ferskvassarten niauga i norske farvatn, og er elles utbreidd i mesteparten av vest-Europa frå den franske middelhavskysten i sør til Finland i nord.
Bekkeniauga er som vaksen rundt 20 cm lang og har kontakt mellom dei to ryggfinnane. Det er blågrønt på ryggen med gule sider og kvit buk, og skil seg frå elveniauga med å mangla mørke prikkar på buken. Bakerst på sugeskiva har det 7-10 spisse tenner.
Bekkeniauga lever heile livet i ferskvatn, og føretek få eller ingen vandringar. Larvane driv stundom noko med straumen før dei botnslår og lever filtrerande av mikroalgar og detritus. Dei lever nedgravne i elvebotnen i 3-7 år, før dei vert kjønnsmogne.
Dei vaksne individa kjem opp or botnen og sym oppstrøms til gyteplassen om natta seint på våren. Gytegropa vert graven på sand- eller grusbotn på grunt vatn i rennande vatn (0,2-3 m vassføring i sekundet), og dei gyt i grupper på 2-30 individ. Som oftast vert egga til ei ho befrukta av 2-3 hannar. Alle døyr etter gytinga. Egga klekker etter ei knapp veke.
Bekkeniauga er ein kjevelaus fisk i niaugefamilien. Det er den einaste reine ferskvassarten niauga i norske farvatn, og er elles utbreidd i mesteparten av vest-Europa frå den franske middelhavskysten i sør til Finland i nord.
Bekkeniøye er en art i gruppen niøyer. Det er den eneste rene ferskvannsarten blant niøyene i norske farvann, og er ellers utbredt i mesteparten av Vest-Europa fra den franske middelhavskysten i sør til Finland i nord.
Bekkeniøye er som voksen fra rundt elleve til sytten cm. lang og har kontakt mellom de to ryggfinnene. Den er blågrønn på ryggen med gule sider og hvit buk, og skiller seg fra elveniøye med å mangle mørke prikker på buken. Bakerst på sugeskiven har den 7-10 spisse tenner.
Bekkeniøye lever hele livet i ferskvann, og foretar få eller ingen vandringer. Larvene driver til tider noe med strømmen før de slår seg ned i bunnen og lever filtrerende av mikroalger og detritus. De lever nedgravde i elvebunnen som ammocoetes-larve i mellom seks og seks og et halvt år før metamorfosen inntreffer. Blant parasittiske niøyer foregår metamorfosen og kjønnsmodningen på forskjellige stadier i livet, men hos ikke-parasittiske arter, som overhodet ikke tar næring til seg som voksne, skjer dette samtidig. Perioden i livet da de kun lever av opplagsnæring strekker seg over seks til ni måneder, og begynner med starten på metamorfosen, derfra til gytevandringen og til slutt selve gytingen, hvoretter de gradvis blir svakere og dør. Ettersom det i løpet av hele denne tiden ikke forekommer næringsinntak, må energireservene som voksenlivet og gytingen krever få tilstrekkelig med tid til å akkumuleres i det tidligere livsstadiet. Som en tilpasning til dette er tiden som larve hos ikke-parasittiske arter forlenget i forhold de parasittiske formenes, og de lever som larver hele to år lengre enn elveniøyet, som er den arten som står bekkeniøyet nærmest og som kan være vanskelig å skille fra ens mindre slektning både som larve og den første tiden som voksen. Konsekvensen er at larvene til bekkeniøyene blir betydelig større enn larvene til elveniøyet. Dette utjevner seg imidlertid i løpet av metamorfosen, hvor de voksne bekkeniøyene ender opp som betraktelig mindre og lettere enn de var før forvandlingen satte inn, for å konsentrere reservene i en mindre kropp. I tillegg tilbakedannes fordøyelsessystemet og hos hunnene går flere av de umodene eggene med til å holde kroppen i gang, slik at deres fruktbarhet reduseres noe i forhold til de parasittiske slektningene. Ved å forlenge den relativt beskyttede tilværelsen som larve og deretter gå direkte over til gytingen som voksne, har de eliminert den frittlevende fasen av livet som involverer jakten på næring, opphold i åpent vann og hav frem til kjønnsmodningen inntreffer og de må migrere til tilfredsstillende gyteplasser, en fase som er preget av høy dødelighet. Overlevelsesprosenten hos bekkeniøyet og de andre ikke-parasittiske artene er av den grunn høyere enn hos deres parasittiske forfedre.
De voksne individene kommer opp fra bunnen og svømmer oppstrøms til gyteplassen om natten sent på våren. Gytegropen blir gravd på sand- eller grusbunn på grunt, rennande vann (0,2-3 m vannføring i sekundet), og de gyter i grupper på 2-30 individer. Som oftast blir eggene til en hunn befruktet av 2-3 hanner. Alle dør etter gytingen. Eggene klekkes etter en knapp uke.
At bekkeniøynene har en anadrom og parasittisk fortid gjenspeiles både i deres nære slektsskap med elveniøyet, og tilstedeværelsen av ubrukelige horntenner på både tunge og sugeskive samt spyttkjertler som inneholder et antikoagulerende sekret. Kjønnsmodning samtidig med metamforfosen, og en voksentilværelse uten næringsinntak, har oppstått hos forskjellige arter flere ganger uavhengig av hverandre, selv om det også finnes tre slekter, f.eks. havniøye, hvor det utelukkende forekommer parasittiske arter. Hos en norditaliensk art, Lampetra zanandreai, som heller ikke tar til seg næring som voksen, har man til og med funnet enkelte hunner hvor modningen av kjønnsorganene var langt fremskreden allerede før metamorfosen var påbegynt.
Bekkeniøye er en art i gruppen niøyer. Det er den eneste rene ferskvannsarten blant niøyene i norske farvann, og er ellers utbredt i mesteparten av Vest-Europa fra den franske middelhavskysten i sør til Finland i nord.
Multimedia w Wikimedia Commons Minóg strumieniowy[2], minog strumieniowy[3] (Lampetra planeri) – gatunek bezżuchwowca z rodziny minogowatych (Petromyzontidae), prymitywny kręgowiec wodny, u którego w całym cyklu rozwojowym zachowana jest struna grzbietowa (chorda). Gatunek ten występuje w formie słodkowodnej, niewędrownej.
Występuje w wodach słodkich zlewisk Morza Północnego i Bałtyku, a także we Francji, Irlandii, północnych Włoszech, dorzeczu górnego Dunaju i górnej Wołgi. W Polsce zasiedla górne odcinki wód płynących. Najczęściej można go spotkać w dopływach górnej i dolnej Wisły o zimnej i dobrze natlenionej wodzie.
Ciało minoga ma cylindryczny kształt i pokryte jest gładką bezłuską skórą oraz śluzem. Jego tylna część jest ścieśniona w płaszczyznach bocznych. Bardzo ważną cechą jest brak płetw parzystych, a występują jedynie nieparzyste: płetwy grzbietowe (które posiada dwie, stykające się ze sobą) i ogonowa. Średnica dorosłego osobnika dochodzi do 8 mm, zaś długość ciała do 16 cm. Larwy są grubsze, a także nieco większe i osiągają nawet 20 cm. Po przeobrażeniu w postać dorosłą, u minogów następuje skrócenie długości ciała. Z przodu ciała znajduje się otwór gębowy (bez szczęk), okolony lejkowatą przyssawką, mająca po zamknięciu kształt podłużnej szczeliny. W górnej części otworu gębowego znajdują się 2 rogowe ząbki, zaś w dolnej 7 do 9. Głowa zwierzęcia wzmocniona jest chrzęstną czaszką (niezasklepioną), w której dominującą częścią jest szkielet skrzeli. W głowie znajduje się para niewielkich oczu i pojedynczy otwór nosowy. Szkielet osiowy ciała tworzy struna grzbietowa otoczona chrzęstnymi łukami kręgowymi.
Larwy odżywiają się poprzez filtrację mikroorganizmów, zwłaszcza glonów, a także detrytusu. Postaci dorosłe, po przeobrażeniu, w ogóle nie przyjmują pokarmu, gdyż ich układ pokarmowy ulega atrofii[4].
Jest to gatunek osiadły. Samica składa około 1000 jaj, z nich legną się ślepe larwy, które żyją przy dnie. Dorosłe osobniki giną zaraz po odbyciu tarła. Larwy żyją przeciętnie 4–5 lat, po czym następuje ich przeobrażenie w postać dorosłą. Osobniki dojrzałe zaraz po przeobrażeniu przystępują do tarła.
W polskim rybołówstwie minóg strumieniowy nie ma znaczenia gospodarczego. Jego larwy są czasem łapane przez wędkarzy i używane jako przynęta na ryby drapieżne.
Jest to bardzo rzadki gatunek ze względu na coraz większe zanieczyszczenie strumieni i rzek, w których żyje. W Polsce z dniem 23 listopada 2011 objęto go ochroną ścisłą[5], po czym z dniem 8 października 2014 objęto go ochroną częściową[6][7].
Minóg strumieniowy, minog strumieniowy (Lampetra planeri) – gatunek bezżuchwowca z rodziny minogowatych (Petromyzontidae), prymitywny kręgowiec wodny, u którego w całym cyklu rozwojowym zachowana jest struna grzbietowa (chorda). Gatunek ten występuje w formie słodkowodnej, niewędrownej.
A lampreia-de-riacho[3] (Lampetra planeri) é um peixe do género Lampetra. Esta espécie não é migratória. Possui duas barbatanas dorsais unidas entre si, sem barbatanas pares. Os adultos têm uma ventosa bucal com placas dentárias e dentículos, embora não seja uma espécie parasita; as larvas se alimentam de algas que filtram da lama do fundo dos rios, enquanto os adultos não se alimentam.[4]
Somente duas populações ibéricas são conhecidas, uma no rio Olabidea (Navarra) e outra na ribeira de Seiça, no centro de Portugal.[5]
A lampreia-de-riacho (Lampetra planeri) é um peixe do género Lampetra. Esta espécie não é migratória. Possui duas barbatanas dorsais unidas entre si, sem barbatanas pares. Os adultos têm uma ventosa bucal com placas dentárias e dentículos, embora não seja uma espécie parasita; as larvas se alimentam de algas que filtram da lama do fundo dos rios, enquanto os adultos não se alimentam.
Somente duas populações ibéricas são conhecidas, uma no rio Olabidea (Navarra) e outra na ribeira de Seiça, no centro de Portugal.
Mihuľa potočná (Lampetra planeri) je druh mihule z čeľade mihuľovité (Petromyzontidae).
Žije výlučne v sladkej vode a dorastá do dĺžky cca 190 mm. Obvykle sa vyskytuje v podobných vodách ako mihuľa riečna, žije však ďalej od mora v menších prítokoch. Na Slovensku sa vyskytuje prakticky len v menších prítokoch rieky Poprad.
V dospelosti má tupé zuby, ale nie je parazitická. Z larvy na dospelého jedinca sa mihule menia v lete. Trú sa v nasledujúcom roku a počas tejto doby neprijímajú potravu a po vytrení hynú.
Commons ponúka multimediálne súbory na tému Mihuľa potočná
Wikidruhy ponúkajú informácie na tému Mihuľa potočná
Mihuľa potočná (Lampetra planeri) je druh mihule z čeľade mihuľovité (Petromyzontidae).
Žije výlučne v sladkej vode a dorastá do dĺžky cca 190 mm. Obvykle sa vyskytuje v podobných vodách ako mihuľa riečna, žije však ďalej od mora v menších prítokoch. Na Slovensku sa vyskytuje prakticky len v menších prítokoch rieky Poprad.
V dospelosti má tupé zuby, ale nie je parazitická. Z larvy na dospelého jedinca sa mihule menia v lete. Trú sa v nasledujúcom roku a počas tejto doby neprijímajú potravu a po vytrení hynú.
Zahodni potočni piškur (znanstveno ime Lampetra planeri) je najmanjša vrsta sladkovodnih piškurjev Evrope.
Odrasle živali lahko dosežejo v dolžino med 12 in 14 cm. Imajo podolgovato telo, ki je po hrbtu temno modre do temno zelene barve, preko bokov pa barva na trebuhu prehaja v rumenkasto ali belo. Kot vse vrste piškurjev ima tudi zahodni potočni piškur usta oblikovana v krog, Vrsta ima samo eno nosnico in sedem škržnih rež na vsaki strani glave. Zadržujejo se v potokih in rekah Evrope od Volge na vzhodu pa vse do južne Francije. Najti jih je mogoče tudi v potokih Aljaske. Za razliko od večine vrst piškurjev se zahodni potočni piškur ne seli iz sladke v slano vodo. Prav tako nima zajedavske faze. Ličinke so slepe in se zadržujejo na muljastih in peščenih tleh, kjer se od tri do pet let hranijo na rečnem dnu s filtriranjem mulja, v tretjem ali četrtem letu pa se začne preobrazba, ki lahko traja eno leto. Odrasle živali se ne hranijo. V majhnih skupinah se drstijo, nato pa poginejo. Ikre se izležejo že po nekaj dneh, ličinke pa se takoj zakopljejo v mulj, iz katerega gledajo le usta. V Sloveniji je uvrščen na Seznam zavarovanih živalskih vrst.
Zahodni potočni piškur (znanstveno ime Lampetra planeri) je najmanjša vrsta sladkovodnih piškurjev Evrope.
Bäcknejonöga (Lampetra planeri)[4] är en ryggsträngsdjursart som först beskrevs av Bloch 1784. Bäcknejonöga ingår i släktet Lampetra och familjen nejonögon.[5][6][7] IUCN kategoriserar arten globalt som livskraftig.[1] Arten är reproducerande i Sverige.[7] Inga underarter finns listade.[5]
Arten förekommer i nordöstra Atlanten, i Nordsjön, i Östersjön och i Medelhavet. Den simmar före parningen uppför floder och mindre vattendrag i Europa. Avgränsade populationer lever i Donau samt Volga och i deras bifloder.[1]
Wikimedia Commons har media som rör Bäcknejonöga.
Wikispecies har information om Lampetra planeri.
Denna djurrelaterade artikel saknar väsentlig information. Du kan hjälpa till genom att tillföra sådan.
Bäcknejonöga (Lampetra planeri) är en ryggsträngsdjursart som först beskrevs av Bloch 1784. Bäcknejonöga ingår i släktet Lampetra och familjen nejonögon. IUCN kategoriserar arten globalt som livskraftig. Arten är reproducerande i Sverige. Inga underarter finns listade.
Arten förekommer i nordöstra Atlanten, i Nordsjön, i Östersjön och i Medelhavet. Den simmar före parningen uppför floder och mindre vattendrag i Europa. Avgränsade populationer lever i Donau samt Volga och i deras bifloder.
Дрібна непаразитична, непрохідна мінога. Загальна довжина сягає 12-14 см, інколи 18 см. На відміну від річкової міноги у струмкової спинні плавники стикаються, а всі зуби тупі. Верхньощелепна пластина широка, з 2 зубами по краях. На нижньощелеповий зазвичай 7 зубів. Внутрішніх бічних зубів по 3 з кожного боку. У самок перед нерестом з'являється анальний плавець, а у самців — урогенитальна папілла. Забарвлення спини темна, з буруватим відтінком, на череві світла, з золотавим відливом.
Струмкова мінога ніколи не виходить в море, весь життєвий цикл проходить у річці. Личинки (піскорийки) частіше населяють невеликі річки та струмки, воліють замулені ділянки, ведуть потайний спосіб життя, зариваються в ґрунт. На 5-6-му році життя відбувається метаморфоз, у результаті якого личинка перетворюється на дорослу міногу, при цьому зменшується довжина тіла. Тому дорослі особини завжди менше личинок, вони не живляться і живуть за рахунок накопиченого жиру.
Доросла струмкова мінога не живиться і має атрофований кишечник. Личинки живляться діатомовими та іншими дрібними водоростями, споживають також детрит із розкладених рослинних і тваринних залишків.
Цю міногу поїдають багато видів риб, зокрема форель.
Після метаморфоза починається швидкий ріст гонад, дуже скоро міноги приступають до розмноження. Статевозрілі особини мають довжину 11-14 см і вагу 2-3 г. Нерест буває в травні-червні на кам'янистих перекатах, при температурі води 14-19°С. Самець прикріплюється ротової воронкою до каменя і розчищає гніздо овальної форми. Один самець поперемінно запліднює ікру декількох самок. Під час статевого акту самець присмоктується ротової воронкою до потилиці самки і обвиває її своїм хвостовим відділом.
За період розмноження одна самка відкладає в нього 800–1500 ікринок. Нерест груповий, зазвичай в одне гніздо відкладають ікру 2-10 особин. Абсолютна плодючість коливається від 870 до 2170 ікринок. Ікра велика, її діаметр 0,9-1,0 мм. Ікру міноги можуть поїдати подкаменщик і вусатий голець. Період інкубації ікри триває 11-14 днів залежно від температури. Через 2 місяці після нересту (липень) цьогорічки мають довжину 1,3-1,6 см, а до осені (вересень) виростають до 2,0-2,6 см.
Незабаром після нересту дорослі особини гинуть, причому самки гинуть в більшій кількості, ніж самці. Це призводить до того, що на нерестовищах завжди більше самців.
Мешкає у басейні річок Північного і Балтійського морів від Франції та Англії до Швеції, Фінляндії та Карелії, а також в Італії (Сардинія) та на Балканах (у верхів'ях Дунаю). Окремі популяції поза основного ареалу є в басейні Верхньої і Середньої Волги. Її ареал багато в чому збігається з ареалом річкової міноги, але в річках Центральної Європи струмкова мінога займає верхні ділянки річок або більше дрібні річки, розташовані далі від моря.
Lampetra planeri (Bloch, 1784)
Охранный статус
Европейская ручьевая минога[1] (лат. Lampetra planeri) — вид пресноводных бесчелюстных семейства миноговых.
Отчасти походит на речную миногу, но так сильно отличается от последней — как меньшей величиной, так зубами и плавниками, — что перепутать их невозможно. Двенадцать зубов или острых зубцов возвышаются на пластинке, соответствующей нижней челюсти; окружность рта усажена густым венчиком расположенных в несколько рядов коротких бородавчатых бахром, между которыми также видны маленькие зубы; в остальном зубы её похожи на зубы речной миноги. Первый спинной плавник или сливается непосредственно со вторым, или отделен от него небольшим промежутком. Относительно цвета ручьевая минога отличается от речной тем, что спина её имеет более оливково-зеленоватый оттенок. Длина её достигает 20—40 см.
Пескоройки (личинки) живут в речках до 4—6 лет, достигая длины 20 см и массы 4—7 г. Взрослые миноги мельче и редко достигают 18 см. Предельный возраст 7 лет.
Это животное бывает при 18 см длины толщиной не более гусиного пера, голова у него маленькая, с едва заметными глазами; жаберные отверстия лежат в глубоких продольных бороздках, на коже очень заметные кольца; серебристо-матовый цвет на плавниках переходит в желтовато-белый. Оно встречается почти везде в значительном количестве, держится в водах с песчаным или илистым дном и напоминает своим образом жизни больше червей, чем рыб, к которым поэтому и причислено только после тщательного анатомического исследования. Подобно червям, пескоройки вкапываются в ил, который добровольно не покидают почти никогда, а пускают в дело свои плавники, только когда хотят вновь спрятаться в ил или в другое подобное место.
Подвидов нет. Не совсем ясны взаимоотношения ручьевой миноги с речной миногой Lamperta fluviatilis, с которой она очень близка по составу белков и количеству ядерной ДНК. Отмечен совместный с ней нерест, что дало основания рассматривать их как жилую и проходную формы одного вида.
Ручьевая минога никогда не выходит в море, весь жизненный цикл проходит в реке. Личинки (пескоройки) чаще населяют небольшие речки и ручьи, предпочитают заиленные участки, ведут скрытный образ жизни, зарываются в грунт. На 5—6-м году жизни происходит метаморфоз, в результате которого личинка превращается во взрослую миногу, при этом уменьшается длина тела. Поэтому взрослые особи всегда меньше личинок, они не питаются и живут за счет накопленного жира.
Взрослая ручьевая минога не питается и имеет атрофированный кишечник. Личинки питаются диатомовыми и другими мелкими водорослями, потребляют также детрит с разложившимися растительными и животными остатками.
Сразу же после метаморфоза начинается быстрый рост гонад, очень скоро миноги приступают к размножению. Половозрелые особи имеют длину 11—14 см и массу 2—3 г. Нерест бывает в мае-июне на каменистых перекатах, при температуре воды 14—19 °С. Самец прикрепляется ротовой воронкой к камню и расчищает гнездо овальной формы. Один самец попеременно оплодотворяет икру нескольких самок. Во время полового акта самец присасывается ротовой воронкой к затылку самки и обвивает её своим хвостовым отделом. У европейской ручьевой миноги некоторые особи достигают половой зрелости и приступают к размножению еще в личиночной стадии, то есть им свойственна неотения. Половозрелые личинки ручьевой миноги, как и взрослые половозрелые особи, имеют признаки полового диморфизма: у самок хорошо развит анальный плавник, а у самцов — длинный половой сосочек. Возможно, что выпадение у непаразитических миног стадии паразитического питания, присущей паразитическим миногам, является началом неотении.
Промыслового значения европейская ручьевая минога не имеет. Описаны случаи тяжелого отравления людей супом из ручьевых миног. В выделениях одноклеточных кожных желез этих миног заключается яд, который вызывает воспаление желудочно-кишечного тракта. Яд этот стоек к нагреванию. Пескороек используют в качестве наживки.
Бассейны рек Северного и Балтийского морей от Италии, Франции и Англии до Швеции, Финляндии и Карелии. Отдельные популяции вне основного ареала имеются в верховьях Волги и Дуная. В России встречается в бассейне Верхней и Средней Волги: в речках и притоках Волги из областей Московской (Яхрома, Сестра, Клязьма), Ярославской, Костромской и Нижегородской — до Балахны, а также в бассейне Оки — реки Ранова, Мокша, Атмис и др. Живет она в речках Калининградской области, в Чудском и Псковском озерах и их притоках, в реках Финского залива (Нева, Нарва), известна из бассейнов Ильменя, Ладожского и Онежского озёр. Её ареал во многом совпадает с ареалом речной миноги, но в реках Центральной Европы ручьевая минога занимает верхние участки рек или более мелкие речки, расположенные дальше от моря, а речная предпочитает низовья.
В большинстве стран Европы и в России численность ручьевой миноги постоянно сокращается, и она занесена в список редких и находящихся в угрожающем состоянии рыб Европы. Эта минога, являясь хорошим индикатором чистоты воды (как и совместно обитающие с ней хариус и подкаменщик), совершенно не выносит загрязнений. Поэтому основные меры охраны — предотвращение промышленных и сельскохозяйственных стоков в водоемы. Целесообразна организация небольших заповедников на мелких речках, где живут эти миноги.
Европейская ручьевая минога (лат. Lampetra planeri) — вид пресноводных бесчелюстных семейства миноговых.
.jpg)
.png)
