Staipekņu dzimtas (latīņu: Lycopodiaceae) augi ietilpst staipekņu nodalījumā (Lycopodiophyta), kas evolucionāri ir viens no vecākajiem un primitīvākajiem augu valstī (Plantae). Pasaulē ir 350 - 400 staipekņu sugas, kas apvienotas 10 - 15 ģintīs. Lielākā daļa staipekņu sugas ir sastopamas tropos. Daudzas no ģintīm ir mazpazīstamas un par tām nav veikti padziļināti pētījumi.[1]
Latvijā aug 6 staipekņu dzimtas sugas: vālīšu staipeknis (Lycopodium clavatum), gada staipeknis (Lycopodium annotinum), palu staipeknītis (Lycopodiella inundata), parastais plakanstaipeknis (Diphasiastrum complanatum), trejvārpu plakanstaipeknis (Diphasiastrum tristachyum) un mainīgais staipeknis (Lycopodium dubium).[2]
Apdzira (Huperzia selago), kas arī aug Latvijā, kādreiz tika klasificēta kā staipekņu dzimtas augs, tomēr mūsdienās ir izdalīta jauna dzimta staipekņiem - apdziru dzimta (Huperziaceae).[3]
Latvijā gandrīz visi staipekņi ir mūžzaļi augi ar sīkām lapām un guļošu vai pacilu, ložņājošu stublāju. Staipekņi vairojas ar sporām, kuras attīstās sporu vācelītēs - sporangijos. Sporai dīgstot, izveidojas maza, zaļa plātnīte jeb protallijs, kas ir apmēram 1 cm diametrā. Protallijs pēc tam var attīstīties gan uz augsnes, gan augsnē. Virszemes protalliji ir primitīvāki. Tāds, piemēram, ir palu staipeknītim (Lycopodiella inundata). Tā sporas uzdīgst dažās dienās, un protallijs nobriest vienā sezonā.[2] Pazemes protallijs ir, piemēram, vālīšu staipeknim (Lycopodium clavatum) un gada staipeknim (Lycopodium annotinum). Šīm sugām sporas dīgst pēc izsēšanās zemē pēc 3 - 8 gadiem. Kad izveidojas protallijs, tā tālākai attīstībai ir nepieciešama mikorizo sēņu klātbūtne, kas nodrošina protallija barošanos. Uz protallija virsmas attīstās dzimumorgāni. Pēc apaugļošanās izveidojas dīglis, kurš 6 - 15 gadu laikā nobriest par pieaugušu augu. Kad auga vertikālie dzinumi sasniedz 6 - 7 gadu vecumu, tie sāk nobriedināt sporas. Nākamajā gadā šie dzinumi iet bojā. Kopumā paiet apmēram 30 gadi no sporas līdz nākamajai sporai.[2] Tieši tādēļ, ka šie augi tik lēni aug, visi Latvijā augošie staipekņi ir iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā.[2]
Staipekņu dzimtas (latīņu: Lycopodiaceae) augi ietilpst staipekņu nodalījumā (Lycopodiophyta), kas evolucionāri ir viens no vecākajiem un primitīvākajiem augu valstī (Plantae). Pasaulē ir 350 - 400 staipekņu sugas, kas apvienotas 10 - 15 ģintīs. Lielākā daļa staipekņu sugas ir sastopamas tropos. Daudzas no ģintīm ir mazpazīstamas un par tām nav veikti padziļināti pētījumi.
Latvijā aug 6 staipekņu dzimtas sugas: vālīšu staipeknis (Lycopodium clavatum), gada staipeknis (Lycopodium annotinum), palu staipeknītis (Lycopodiella inundata), parastais plakanstaipeknis (Diphasiastrum complanatum), trejvārpu plakanstaipeknis (Diphasiastrum tristachyum) un mainīgais staipeknis (Lycopodium dubium).
Apdzira (Huperzia selago), kas arī aug Latvijā, kādreiz tika klasificēta kā staipekņu dzimtas augs, tomēr mūsdienās ir izdalīta jauna dzimta staipekņiem - apdziru dzimta (Huperziaceae).
