Bumbieru-kadiķu rūsa ir slimība, kuru ierosina patogēnā sēne Gymnosporangium sabinae (Dicks.) G. Winter [1][2]. G. sabinae inficē bumbieru (Pyrus) un kadiķu (Juniperus) ģinšu augus.[3] Bumbieru-kadiķu rūsa ir novērota galvenokārt Eiropā, Āzijā un Āfrikā taču slimības ierosinātājs ir konstatēts arī Ziemeļamerikā.[4] Bumbieru-kadiķu rūsa var radīt būtiskus ekonomiskus zaudējumus, jo infekcija var novest pie pāragras lapu nobiršanas[5], samazinot iegūto augļu ražu.
Pirmie slimības simptomi novērojami pavasarī — uz kadiķiem parādās oranži, gļotaini, gareniski 1 - 2 cm gari izaugumi. Izaugumus sauc par telīdijiem un tajos attīstās teleitosporas.[1] Mitrā un vējainā laikā teleitosporas dīgst un veido bazīdijsporas, kuras tālāk inficē bumbieres. Jūnijā sākumā uz bumbieru lapām parādās koši oranži plankumi, kuru diametrs parasti sasniedz 1 - 2 cm[1], retāk inficējas arī augļi. Vasaras otrajā pusē lapas apakšpusē izveidojas ragveida izaugumi, ecīdiji, kuros izveidojas ecīdijsporas, kas izplatās un atkārtoti inficē kadiķi, noslēdzot sēnes attīstības ciklu.[6]
G. sabinae pieder pie rūsas sēnēm (Pucciniales, Uredinales), kas ietilpst bazīdijsēņu (Basidiomycota) grupā.[7] Tās raksturīgākā pazīme ir biotrofisms, tas ir, sēne parazitē tikai uz dzīviem audiem, radot pēc iespējas mazāku kaitējumu saimniekaugam.[8] Sēne novirza auga saražotos ogļhidrātus savai attīstībai, parasti ar īpašu hifu paveidu, haustoriju, palīdzību.[8] Bumbieru inficēšanos būtiski ietekmē bazīdijsporu veidošanās un izlidošanas laiks. Labvēlīgi apstākļi bazīdijsporu veidošanai ir gaisa temperatūra ne zemāka kā 10 °C un nokrišņu daudzums no 10 mm.[9]
G. sabinae ir nepilns dzīves cikls ar četriem sporu veidiem – ecīdijsporām, teleitosporām, bazīdijsporām un spermācijiem (piknosporām).[10] Sporas no viena saimniekauga uz otru pārnes vējš.[10] Pavasarī uz kadiķa dīgst ecīdijsporas, kas veido telīdijus. G. sabinae parasti parazitē uz kazaku kadiķa (Juniperus sabina).[5] Telīdijos veidojas teleitosporas. Mitrā un vējainā laikā tās dīgst, un veidojas bazīdiji ar bazīdijsporām, kas tālāk inficē bumbieres.[1] Sporu izlidošana notiek laika posmā no aprīļa līdz jūnijam[5], kad arī parādās pirmās slimības pazīmes uz bumbierēm. Uz bumbieres lapas virsmas no bazīdijsporām attīstās spermāciji, savukārt sēnes dzīves ciklu noslēdz ecīdiju veidošanās lapas apakšpusē un ecīdijsporu nonākšana uz kadiķa.[10]
Lai ierobežotu bumbieru-kadiķu rūsas izplatību, var veikt dažādus preventīvus pasākumus:
Ja infekcija nav novērsta un ir redzami slimības simptomi, inficētās bumbieru lapas iespēju robežās norauj un sadedzina. Arī inficētu kadiķu zarus var apgriezt, lai mazinātu infekcijas izplatību.
Rūsas izplatību var ierobežot ar fungicīdiem, piemēram, Effector, kuru izsmidzina pumpuru plaukšanas laikā.[1]
Bumbieru-kadiķu rūsa ir slimība, kuru ierosina patogēnā sēne Gymnosporangium sabinae (Dicks.) G. Winter . G. sabinae inficē bumbieru (Pyrus) un kadiķu (Juniperus) ģinšu augus. Bumbieru-kadiķu rūsa ir novērota galvenokārt Eiropā, Āzijā un Āfrikā taču slimības ierosinātājs ir konstatēts arī Ziemeļamerikā. Bumbieru-kadiķu rūsa var radīt būtiskus ekonomiskus zaudējumus, jo infekcija var novest pie pāragras lapu nobiršanas, samazinot iegūto augļu ražu.
