Dzeltenā rūsa ir rūsas sēnes Puccinia striiformis f.sp. tritici kviešiem, tritikālei, rudziem un miežiem izraisīta graudaugu rūsa, kas īpaši lielus ražas zudumus rada kviešu sējumiem. Ja infekcija radusies jau stiebrošanas fāzē, ražas zudumi var sasniegt 75%. Šobrīd slimību uzskata par potenciāli vispostīgāko un visnozīmīgāko labību rūsu.
Puccinia striiformis f.sp. tritici pielāgojusies vēsākām temperatūrām (10—15 °C), un sējumos dzeltenā rūsa var parādīties jau maijā, jūnija sākumā.[1] Sēnes sporas sējumā ātri izplatās ar vēju, tāpēc lielāka attīstība ir uz augstāk izvietotām lapām un vārpām. Infekcija samazina ražas apjomu un graudu kvalitāti, galvenokārt graudu masu.
Dzeltenā rūsa veidojas tikai dzīvajām auga daļām. Infekcija saglabājas uz ziemājiem, savvaļas stiebrzālēm un pabiru asniem uredosporu vai micēlija veidā. Pētījumi liecina, ka sporas var saglabāties uz sēklām.[2]
Inficējas visi auga virszemes orgāni — lapas, lapu makstis, stiebri, vārpu daļas. Raksturīgas sīkas, koši dzeltenas pustulas, kas taisnās rindās, paralēli dzīslām novietotas uz lapām.[3] Sporas izplatās lapas garenvirzienā, tāpēc veidojas košas, dzeltenas svītras ar uredosporām. Stipra infekcija var pārklāt visu lapas plātni. Izplatība ar vēju sekmē lokālu dzeltenu plankumu veidošanos sējumos (karoglapu infekcija).[2]
|accessdate= jālieto |url= Dzeltenā rūsa ir rūsas sēnes Puccinia striiformis f.sp. tritici kviešiem, tritikālei, rudziem un miežiem izraisīta graudaugu rūsa, kas īpaši lielus ražas zudumus rada kviešu sējumiem. Ja infekcija radusies jau stiebrošanas fāzē, ražas zudumi var sasniegt 75%. Šobrīd slimību uzskata par potenciāli vispostīgāko un visnozīmīgāko labību rūsu.
Puccinia striiformis f.sp. tritici pielāgojusies vēsākām temperatūrām (10—15 °C), un sējumos dzeltenā rūsa var parādīties jau maijā, jūnija sākumā. Sēnes sporas sējumā ātri izplatās ar vēju, tāpēc lielāka attīstība ir uz augstāk izvietotām lapām un vārpām. Infekcija samazina ražas apjomu un graudu kvalitāti, galvenokārt graudu masu.
