Baltik halqaşəkilli suiti — Halqaşəkilli suitilər (P. h. botnica) növünə daxil olan yarımnöv. Əsasən Baltik dənizinin buzlu, soyuq sularında yaşayır. Əsasən İsveç, Finlandiya Estoniya və Rusiya dövlətlərinin Baltik dəniz sahilləri boyunca rast gəlinir.
Onların sayı 6000-9000 arası qıymətləndirilir. Fin körfəzində isə 200 baş müəyyən edilmişdir. Ən böyük yerləşim yeri Xanqeloda adasıdır.
Tükənmə təhlükəsi olan növlər siyahısına daxil edilmişdir. Yetkin fərdin uzunluğu 100–160 sm, çəkisi isə 45–90 kq təşkil edir.
Baltik halqaşəkilli suiti — Halqaşəkilli suitilər (P. h. botnica) növünə daxil olan yarımnöv. Əsasən Baltik dənizinin buzlu, soyuq sularında yaşayır. Əsasən İsveç, Finlandiya Estoniya və Rusiya dövlətlərinin Baltik dəniz sahilləri boyunca rast gəlinir.
Onların sayı 6000-9000 arası qıymətləndirilir. Fin körfəzində isə 200 baş müəyyən edilmişdir. Ən böyük yerləşim yeri Xanqeloda adasıdır.
Tükənmə təhlükəsi olan növlər siyahısına daxil edilmişdir. Yetkin fərdin uzunluğu 100–160 sm, çəkisi isə 45–90 kq təşkil edir.
Pusa hispida botnica es un subspecie de Phoca hispida.
Itämerennorppa (Pusa hispida botnica, aiemmin Phoca hispida botnica) on Itämerellä elävä norpan alalaji.
Itämerennorppia elää Pohjanlahdella, Saaristomerellä, Riianlahdella ja Suomenlahdella. Esiintymisen painopiste on Pohjanlahdella, jossa eli vuoden 2015 arvion mukaan 17 600 yksilöä. Riianlahdella laskettiin vuonna 1 400 yksilöä, mutta lukumäärä on ollut vähenemään päin. Itäisellä Suomenlahdella puolestaan elää enää noin sata yksilöä. Vaikka itämerennorppien kokonaismäärä on pienempi kuin 1900-luvun alussa, niiden yksilömäärä on ollut kasvussa 1970-luvun jälkeen. Alalajia pidetään siksi kansainvälisesti elinvoimaisena.[1] Suomessa se luokitellaan silmälläpidettäväksi.[2]
Itämerennorpan ruumiin pituus on 100–160 senttimetriä ja paino 45–90 kilogrammaa. Aikuinen norppa on harmaankirjava, vastasyntynyt kuutti on kermanvalkoinen. Pää on kapeampi kuin saimaannorpalla.
Norpat viettävät kesää ulkosaariston luodoilla. Talvella ne uivat jääpeitteen alla ja tekevät jäähän hengitysavantoja. Nuoremmat yksilöt pysyttelevät jään reunalla. Norppa on ainoa puhtaasti arktinen hyljelajimme ja se myös poikii keskelle jääkenttiä. Poikaspesä on yleensä yhteenajautuneiden jäiden alla suojassa vihollisilta. Norpan elinympäristölle asettamat vaatimukset estävät sen leviämisen eteläisille ja jäättömille merialueille.
Ilmastonmuutoksen on arveltu muuttavan radikaalisti Itämeren talvisia jääolosuhteita. Heikot jäätalvet vaikeuttavat norppien lisääntymistä, ja tulevaisuudessa kuuttien kannalta riittävästi jäätä löytyy ehkä vain Pohjanlahdelta.[3] Norppien kannan kasvua uhkaa myös ympäristömyrkyistä johtuva hedelmättömyys, jonka takia viidesosa aikuisista naaraista on pysyvästi lisääntymiskyvyttömiä.[4]
Muualla Itämerellä itämerennorppa on rauhoitettu, mutta Suomessa sitä on saanut metsästää vuodesta 2010 alkaen. Metsästys on sallittua Pohjanlahdella kalaverkkojen läheisyydessä.[4]
Norpat syövät kalaa ja pohjaeläimiä, kuten äyriäisiä ja muita selkärangattomia.
Norppanaaraat saavuttavat sukukypsyyden 5–8 vuoden iässä, urokset kuusivuotiaina. Kantoaika on 10,5–11 kuukautta. Poikaset syntyvät kevättalvella jäälle emon kaivamaan lumiluolaan. Kuutit ovat syntyessään noin puolimetrisiä ja painavat 4–5 kiloa. Niillä on paksu valkoinen turkki, joka vaihtuu harmaaksi noin kolmen viikon kuluttua syntymästä.
Missään maailmassa ei ole pysyvää norppakantaa ilman jäätä lisääntymisaikaan. Jos norppa joutuu pesimään rantalouhikkoon, kuutti on helppo saalis ketulle ja merikotkille. EU:n luontodirektiivi vaatii, että itämerennorpan levinneisyysalue ei saa pienentyä.[5]
Kuvia tai muita tiedostoja aiheesta Itämerennorppa Wikimedia Commonsissa
Itämerennorppa (Pusa hispida botnica, aiemmin Phoca hispida botnica) on Itämerellä elävä norpan alalaji.
Baltijas pogainais ronis jeb Baltijas pogainais sīkronis (Pusa hispida botnica) ir viena no pogainā roņa (Pusa hispida) pasugām, kas sastopma tikai Baltijas jūrā.[1] Lielākā populācija mājo Botnijas līcī.
Baltijas pogainais ronis ir aizsargājama suga. Tas iekļauts Pasaules sarkanajā grāmatā, kā arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. To aizsargā arī citu Baltijas jūras valstu nacionālie normatīvie akti.[2]
Baltijas pogainais ronis ir endēma Baltijas jūras zīdītāju suga. Sastopams galvenokart jūras ziemeļdaļā: Botnijas līcī, Šēru jūrā, Somu un Rīgas jūras līcī; Zviedrijas, Somijas, Igaunijas, Krievijas un Latvijas jūras teritorijās. Reizēm ieklejo Polijas un Vācijas piekrastēs.[3] Bieži novērojams jūras centrālajā daļā, mazākā skaitā, bet pastāvīgi.[2][4]
20. gadsimta sākumā Baltijas pogainā roņa kopējā populācijā bija apmēram 200 000 īpatņi, bet mūsdienās tājā ir vairs tikai aptuveni 20 000 īpatņi.[4] Lielākā populācija ar apmēram 10 000—20 000 īpatņiem mājo Botnijas līcī. Šēru jūras populācijā ir apmēram 200 īpatņi, Rīgas līča populācijā 1000 īpatņi (galvenokārt pie Igaunijas krastiem), Somu līča populācijā 100 īpatņi, bet to skaitam ir tendence samazināties.[4]
Botnijas līča populācija ir nostiprinājusies un sākusi atjaunoties, bet pārējās, kas atrodas no Botnijas līča uz dienvidiem, Šēru jūras, Somu un Rīgas līča populācijas joprojām samazinās, un to izdzīvošana ir kritiskā stāvoklī. Visnopietnākais Baltijas pogainā roņa apdraudējums ir globālā sasilšana. Lai šī suga varētu sekmīgi vairoties, ir nepieciešams ledus, bet pēdējos gados ļoti bieži Šēru jūra un Rīgas jūras līcis neaizsalst vispār.[4]
Latvijas teritorijā Baltijas pogainais ronis sastopams reti, biežāk Vidzemes piekrastē. Nedaudzi novērojumi saistīti arī ar ezeriem, kuriem ir savienojums ar jūru (piemēram, Babītes ezers, Ķīšezers) un upju (Daugavas, Lielupes) lejtecēm.[2]
Kopumā pogainais ronis ir pasaules mazākā roņu suga, un tas ir mazākais no Baltijas jūrā sastopamajiem roņiem. Baltijas pogainais ronis gan ir vislielākā no pogainā roņa pasugām, un tās lielākie īpatņi pārsniedz 1,5 m garumu.[5] Ķermeņa garums 100—175 cm, svars 40—124 kg,[2][5] izņēmuma gadījumos sasniedzot pat 140 kg.[6] Tēviņi lielāki nekā mātītes. Pogainā roņa ķermenis ir pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīniju formās, sašaurinās virzienā no galvas uz asti. Kakls īss, resns. Galva neliela, noapaļota, ar strupu, kaķim līdzīgu purnu, uz kura gari vibrisi jeb taustes mati.[2]
Pogainajam ronim apmatojums ir vidēji garš, raupjš, biezs un pieguļošs. Pamatkrāsa visbiežāk sudrabaini pelēka (mugurpusē daudz tumšāka nekā vēderpusē).[2][6] Kažoks haotiski izraibināts ar raksturīgiem, neregulāras formas (pārsvarā ovālveida) plankumiem. Augšpusē plankumi tumši, ieskauti gaišos gredzenos. Muguras vidusdaļa parasti bez plankumojuma, vēderpuse bez gaišajiem gredzeniem, vien ar tumšiem plankumiem.[2]
Baltijas jūrā mājo līdzīgais pelēkais ronis un no pogainā roņa atšķiras ar ievērojami lielāku izmēru (parasti garāks par 180 cm), ar citādu ķermeņa apmatojuma krāsu un ornamentējumu (nav raksturīgo gaišo gredzenveida plankumu), garāku purnu un atšķirīgu galvas profila līniju (tā ir taisna, bez ieliekuma acu apvidū), ar vienu no otras vairāk attālinātām nāsīm. Latvijas ūdeņos sastopams biežāk par pogaino roni.
Trešā Baltijas jūras roņu suga plankumainais ronis no pogainā roņa arī atšķiras ar lielāku izmēru (parasti garāks par 150 cm), ar atšķirīgu ķermeņa apmatojuma ornamentējumu (nav raksturīgo gaišo gredzenveida plankumu). Sastopams ļoti reti, Latvijas piekrastē konstatēts tikai divas reizes.[2]
Baltijas pogainais ronis, līdzīgi kā nominālpasuga Arktikas pogainais ronis ir atkarīgs no ledus, tomēr atšķirībā no tā, dēļ ierobežotā ģeogrāfiskā izplatības areāla, nevar sekot līdzi ledum, tādēļ vasaras periodā ir spiests kāpt laukā uz sauszemes, tam galvenokārt izmantojot neapdzīvotas saliņas un sēkļus.[5] Ziemā galvenokārt uzturas zem ledus, izplēšot ar priekškājām ledū āliņģi elpošanai un atpūšoties uz plašākiem ledus klājumiem izklaidus.[2][7] Pogainais ronis galvenokārt barojas ar zivīm un nelielos daudzumos ar vēžveidīgajiem, lai gan ronēnu galvenais loms ir vēžveidīgie. Baltijas jūrā pogainais ronis ķer baros dzīvojošās, pelaģiskās zivis, piemēram, reņģes, brētliņas, salakas, siļķes, lucīšus.[2][5]
Baltijas populācijas roņiem mazuļi, atkarībā no mātīšu dzīves vietas, dzimst no janvāra beigām līdz marta sākumam. Tēviņi ir poligāmi, pēc sapārošanās pāris škiras un par mazuļiem rūpējas tikai māte.[2]
Lai jaunā paaudze sekmīgi izaugtu, pogainajiem roņiem nepieciešams ledus un sniega sanesumi uz ledus, tā kā mazulis dzimst mātes izraktā alā zem sniega. Alā ir arī āliņģis, pa kuru māte dodas barības meklējumos un atkal atgriežas pie mazuļa. Ja sniega nav, mazulis dzimst uz ledus, viegli ieraugāms visiem pogainā roņa ienaidniekiem. Šādas ziemas, kad jūra aizsalst un uz ledus tiek saputināti sniega vāli, pēdējos gados stabili turas tikai Botnijas līcī, bet pārējos pogainā roņa apdzīvotajos līčos reizēm nav pat ledus. Tad ronēni dzimst krastā un ir vēl neaizsargātāki pret plēsējiem, nekā dzimstot uz ledus. Baltijas pogainā roņa populācijas atjaunošanos apdraud arī mātīšu neauglība, kas veidojas piesārņotās jūras (toksīnu) ietekmē.[7]
Piedzimst viens mazulis. Jaundzimušā garums 55—65 cm, svars 4—6 kg. Tas klāts ar baltu, biezu, garu, pūkainu embrionālo apmatojumu, 2—3 nedēļu laikā pakāpeniski nomainās pret matojumu, kas atgādina pieaugušo roņu kažoku. Salīdzinoši ronēna matojums ir garāks. Mazulis ir labi attīstīts un jau pirmajā nedēļā kļūst peldēt un nirt spējīgs. Māte to apmāca peldēt, nirt un medīt zivis. Zīdīšanas periodā, kas ilgst apmēram 5—6 nedēļas, mazulis, ēzdams taukiem bagāto mātes pienu, sasniedz apmēram 20 kg svaru. Jaunie īpatņi līdz dzimumgatavības sasniegšanai ir klejotāji.[2][5]
Baltijas pogainais ronis jeb Baltijas pogainais sīkronis (Pusa hispida botnica) ir viena no pogainā roņa (Pusa hispida) pasugām, kas sastopma tikai Baltijas jūrā. Lielākā populācija mājo Botnijas līcī.
Baltijas pogainais ronis ir aizsargājama suga. Tas iekļauts Pasaules sarkanajā grāmatā, kā arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. To aizsargā arī citu Baltijas jūras valstu nacionālie normatīvie akti.
Балтийская кольчатая нерпа — подвид кольчатой нерпы (P. h. botnica). Живёт в холодных регионах Балтийского моря, в частности у побережий Швеции, Финляндии, Эстонии и России, изредка достигая Германии.
В Финском заливе осталось около 200 особей. Самые многочисленные лежки находятся на острове Хангелода.
Считается исчезающим видом. Занесён в Красную книгу природы Санкт-Петербурга.
Молодым балтийским кольчатым нерпам, найденным на берегу Финского залива, оказывается помощь в Центре реабилитации ластоногих, который находится в Репино.
Это заготовка статьи по зоологии. Вы можете помочь проекту, дополнив её. 
