Planhigyn blodeuol sy'n tyfu ar ffurf llwyn bychan yw Glesyn-y-gaeaf deilgrwn sy'n enw gwrywaidd. Mae'n perthyn i'r teulu Ericaceae. Yr enw gwyddonol (Lladin) yw Pyrola rotundifolia a'r enw Saesneg yw Round-leaved wintergreen.[1] Ceir enwau Cymraeg eraill ar y planhigyn hwn gan gynnwys Coedwyrdd Crynddail, Coedwyrdd, Gwyrdd y Coed, Gwyrdd y Gaeaf.
Mae'n perthyn yn fotanegol yn agos i'r llys, yr azalea a'r rhododendron, ac fel y rheiny, mae'n medru byw mewn tir asidig, gwael. Mae eu blodau'n ddeuryw.
Planhigyn blodeuol sy'n tyfu ar ffurf llwyn bychan yw Glesyn-y-gaeaf deilgrwn sy'n enw gwrywaidd. Mae'n perthyn i'r teulu Ericaceae. Yr enw gwyddonol (Lladin) yw Pyrola rotundifolia a'r enw Saesneg yw Round-leaved wintergreen. Ceir enwau Cymraeg eraill ar y planhigyn hwn gan gynnwys Coedwyrdd Crynddail, Coedwyrdd, Gwyrdd y Coed, Gwyrdd y Gaeaf.
Mae'n perthyn yn fotanegol yn agos i'r llys, yr azalea a'r rhododendron, ac fel y rheiny, mae'n medru byw mewn tir asidig, gwael. Mae eu blodau'n ddeuryw.
Mose-vintergrøn (Pyrola rotundifolia) er en lille stedsegrøn urt der vokser på fattig jord, i Danmark typisk sandet jord eller morbund. Den er ret sjælden i Danmark. I Norge, Sverige og Finland er den mere udbredt - med undtagelse af Skåne, hvor den også er sjælden.
Mose-vintergrøn er en lille plante med en roset af runde, let læderagtige, stedsegrønne blade. Fra midten af rosetten står en blomsterstilk med en klase af små, hvide klokkeformede blomster. Den røde eller lilla griffel er lige så lang som kronbladene, og da klokken er helt åben stikker griflen tydeligt ud af klokken. Den blomstrer i Danmark i juni måned.
Roden er en jordstængel der vokser meget langsomt.
Højde x bredde og årlig tilvækst: 30 x 15 cm (højden er inklusiv blomsterstilk).
Forekomster af Vintergrøn er ofte meget lokale. De kan forekomme i større bestande i et lille område og mangle helt i naboområder. Vintergrøn er afhængig af mykorrhiza (samliv med en svamp).
Der findes en række underarter. I Danmark forekommer ssp. rotundifolia (Mose-vintergrøn) og ssp. maritima (Klit-vintergrøn). Klit-Vintergrøn er kun 5-20 cm høj og bærer 2-5 skæl på stænglen (mod kun 1-2 skæl hos subsp. rotundifolia) og har større kronblade (12-15 mm mod 8-12 mm).
I andre lande forekommer andre underarter, men ssp. rotundifolia synes at forekomme i hele Norden.
I Danmark findes nominatformen af Mose-Vintergrøn (subsp. rotundifolia) temmelig sjældent i Jylland og på Bornholm, hvor den vokser på fugtig bund i skove, krat og kær. Den anden underart Klit-Vintergrøn (subsp. maritima) findes sjældent i Vestjylland og endnu sjældnere i Nordsjælland, begge steder på fugtig og sandet bund i klitlavninger eller fyrreskove f.eks Asserbo plantage).
Mose-Vintergrøn er almindelig i de andre nordiske lande undtagen Island. Globalt har arten såkaldt cirkumboreal udbredelse, dvs. den findes i boreal skov på hele den nordlige halvkugle. Udover Norden vil det bl.a. sige i Rusland, USA og Canada.
Mose-vintergrøn (Pyrola rotundifolia) er en lille stedsegrøn urt der vokser på fattig jord, i Danmark typisk sandet jord eller morbund. Den er ret sjælden i Danmark. I Norge, Sverige og Finland er den mere udbredt - med undtagelse af Skåne, hvor den også er sjælden.
Das Rundblättrige Wintergrün (Pyrola rotundifolia) ist eine Pflanze aus der Unterfamilie der Wintergrüngewächse (Pyrolaceae) und Fichtenspargelgewächse (Monotropaceae) (Monotropoideae) in der Familie der Heidekrautgewächse (Ericaceae).
Wie der Name andeutet, sterben die Blätter dieser Pflanze, wie bei allen Wintergrüngewächsen, im Winter nicht ab. Sie sind entweder rund und am Grund keilförmig bis gerundet (bei der Unterart Pyrola rotundifolia ssp. maritima) oder eiförmig und am Grund gerundet bis gestutzt (Pyrola rotundifolia ssp. rotundifolia), dunkelgrün und glänzend. Von den Pyrola-Arten ist das Rundblättrige Wintergrün eine der größeren und auffälligeren. Ein Stängel der Sprossachse kann bis zu 40 Zentimeter hoch werden und bis zu 30 allseitswendige Blüten tragen. In der Regel wird der Stängel jedoch 15 bis 30 Zentimeter hoch und weist 8 bis 15 Blüten auf. Die nickenden, offenen, glockigen Blüten erscheinen vorwiegend im Juni und Juli und duften schwach. Die Kronblätter sind rahmweiß mit einem rosa Anflug und messen sechs bis zehn Millimeter Länge. Die lineal-lanzettlichen Kelchzipfel stehen von der Krone ab. Der Griffel ist sechs bis zehn Millimeter lang, s-förmig gebogen und steht weit aus der Krone heraus; er ist länger als der Fruchtknoten.
Die Früchte sind Kapseln.
Die Art hat die Chromosomenzahl 2n = 46[1].
Das gelegentlich bis September blühende Rundblättrige Wintergrün bevorzugt schattige und halbschattige Laub- und Nadelwälder oder Gebüsche. Es wächst auf sauren, basenreichen Böden. Es ist in Mitteleuropa eine schwache Piceetalia-Ordnungscharakterart, kommt aber auch in Gesellschaften der Verbände Erico-Pinion, Quercion roboris-petraeae oder des Unterverbands Luzulo-Fagenion vor[1].
In den Allgäuer Alpen steigt es am Steineberg in Bayern bis zu 1650 m Meereshöhe auf[2].
Die Wurzeln von Pyrola rotundifolia sind, wie die der anderen Wintergrüngewächse auch, dicht mit Hyphen von Pilzen überzogen. Diese Pilzhyphen umspinnen auch die Rindenzellen der Pflanze, dringen in diese ein und werden dort verdaut. Dies stellt eine Zwischenform zwischen endotropher und ektotropher Mykorrhiza dar. Das Rundblättrige Wintergrün versorgt sich so zusätzlich mit Wasser, Mineralien und Eiweißen und liefert dem Pilz dafür u. a. Kohlenhydrate. Zur Keimung der Samen ist ebenfalls die Anwesenheit des Pilzes erforderlich.
Man kann folgende Unterarten unterscheiden[3]:
Im Deutschen wird das Rundblättrige Wintergrün auch Großes Wintergrün (im Gegensatz zum Kleinen Wintergrün) genannt, gelegentlich (fälschlich) auch Immergrün und (Kleines) Maiglöckchen.[4]
Das Rundblättrige Wintergrün ist giftig, steht unter Naturschutz und wurde in der Heilkunde früher gegen Blasenleiden eingesetzt.[5]
Das Rundblättrige Wintergrün (Pyrola rotundifolia) ist eine Pflanze aus der Unterfamilie der Wintergrüngewächse (Pyrolaceae) und Fichtenspargelgewächse (Monotropaceae) (Monotropoideae) in der Familie der Heidekrautgewächse (Ericaceae).
Pyrola rotundifolia, the round-leaved wintergreen,[2] is a plant species of the genus Pyrola.[3][4] It is found in Europe, Japan, Mongolia, Myanmar and Russia.[5]
Pyrola rotundifolia, the round-leaved wintergreen, is a plant species of the genus Pyrola. It is found in Europe, Japan, Mongolia, Myanmar and Russia.
Isotalvikki (Pyrola rotundifolia) on pääasiassa rehevissä metsissä kasvava valkokukkainen talvikkilaji. Laji on levinnyt laajalle Eurooppaan ja Siperiaan. Suomessa sitä tavataan koko maassa.
Isotalvikki kasvattaa rönsyilevän maavarren, josta nousee 10–30 cm korkeita lehdettömiä kukkavarsia. Lehdet kasvavat kukkavarsien juurella ruusukkeina lähellä maanpintaa. Ruusukelehdet talvehtivat vihreinä. Lehdet ovat 1–5 cm pitkiä, paksuhkoja, sileitä ja pyöreähköjä. Lehden ruoti on siipipalteeton. Kukinto on pysty terttu. Valkoiset tai vihertävän valkoiset kukat ovat nuokkuvia, ja kukkien punertava emi on selvästi näkyvillä. Isotalvikki kukkii kesä-elokuussa.[1] Isotalvikki elää sienten kanssa symbioosissa, ja saa ravintonsa sienijuurillaan.[2]
Isotalvikista tunnetaan useita alalajeja, joista Fennoskandiasa esiintyy kolme: nimilaji etelänisotalvikki (ssp. rotundifolia), pohjanisotalvikki (ssp. norvegica) sekä dyyni-isotalvikki (ssp. maritima). Alalajit erottaa toisistaan lähinnä kokonsa puolesta sekä lehtien muodosta.[1][3] Isotalvikki voi risteytyä pikkutalvikin kanssa niiden yhteisillä kasvupaikoilla
Etelänisotalvikkia tavataan Pohjois-, Keski- ja Itä-Euroopassa sekä Venäjällä pitkälle Siperiaan asti. Länsi-Euroopan mereisimmillä alueilla se on harvinaisempi kuin sisämaassa. Pohjantalvikkia esiintyy pääasiassa Kölivuoristossa ja pohjoisessa myös alavammilla alueilla Kuolan niemimaalle ja Vienanmeren ympäristöön asti. Dyyni-isotalvikkia tavataan vain suppealla alueella Pohjanmeren rannikolla Tanskasta Pohjois-Ranskaan.[4][5]
Suomessa isotalvikkia tavataan koko maassa. Etelä-Lappiin saakka vallitseva alalaji on etelänisotalvikki. Pohjanisotalvikkia tavataan Kainuun korkeudelta pohjoiseen, ja alalaji on yleisimmillään Pohjois-Lapissa.[1][6]
Isotalvikkia tavataan tuoreissa ja lehtomaisissa kangasmetsissä, lehdoissa, rehevissä korvissa, letoilla, tunturiniityillä ja -kankailla. Pohjanisotalvikki on kalkinsuosija.[1]
Isotalvikki (Pyrola rotundifolia) on pääasiassa rehevissä metsissä kasvava valkokukkainen talvikkilaji. Laji on levinnyt laajalle Eurooppaan ja Siperiaan. Suomessa sitä tavataan koko maassa.
La Pyrole (ou Pirole) à feuilles rondes (Pyrola rotundifolia) est une plante herbacée de la famille des Éricacées (ou des Pyrolacées selon la classification classique).
L'espèce n'est pas encore évaluée à l'échelle mondiale et européenne par l'UICN. En France elle est classée comme non préoccupante [1]. Toutefois localement l'espèce peut se raréfier : elle est considérée en danger-critique (CR) en région Centre et Pays de la Loire; en danger (EN) en Limousin et Auvergne, comme vulnérable (VU) en Alsace, Île de France, Basse-Normandie, Bretagne, Franche-Comté, Bourgogne ; proche du seuil des espèces menacées ou qui pourraient être menacées si des mesures de conservation spécifiques n'étaient pas prises, en Haute-Normandie et Picardie.
La Pyrole à feuilles rondes développe des mycorhizes[2].
La pyrole ou pirole à feuilles rondes est utilisée en médecine traditionnelle chinoise dans le traitement de la névralgie, de l’hémorragie gastrique et pulmonaire et de l’arthrite. Elle montre également une activité antibiotique in-vitro contre des bacilles pathogènes pour l'Homme[3].
La Pyrole (ou Pirole) à feuilles rondes (Pyrola rotundifolia) est une plante herbacée de la famille des Éricacées (ou des Pyrolacées selon la classification classique).
Apskritalapė kriaušlapė (lot. Pyrola rotundifolia, angl. Round-leaved wintergreen, vok. Rundblättriges Wintergrün) – erikinių (Ericaceae) šeimos kriaušlapių (Pyrola) genties augalas. Liaudyje dar žinomas kaip karnalinis, obeliuška, obellapė, užgina, užgiris ir kt.
Tai daugiametis, 10–35 cm aukščio augalas. Turi trapų, šakotą, šliaužiantį šakniastiebį ir šaknis, siekiančias 20 cm gylį. Stiebas kylantis, tribriaunis, plikas, žalias, kartais rausvas. Lapai pamatiniai, apskriti, kartais kiaušiniški, iki 4 cm ilgio ir 3 cm pločio, bukaviršūniai, odiški, blizgantys, žaliuoja per žiemą, išsilaiko 2–3 metus.
Maloniai kvepiantys žiedai po 10–25 susitelkę į purią, daugiašalę kekę. Žiedkočiai išlinkę, apie 5 mm ilgio. Taurelės skiltys plačios. Taurėlapiai būna lancetiški, iki 5,5 mm ilgio, žali ar raudoni. Vainikėlis varpiškas, rausvas ar baltas, 8–12 mm ilgio. Vainiklapiai penki, stori, beveik apskriti, kiek įgaubti. Liemenėlis ilgesnis už vainiklapius, sustorėjusia viršūne. Kuokelių dešimt, dulkinės geltonos.
Žydi birželio–liepos mėnesiais. Vaisius – suplota, rutuliška, 6–8 mm skersmens dėžutė. Sėklos labai smulkios.
Savaime paplitusi Vakarų ir Vidurio Sibire, Rytų, Vidurio ir Šiaurės Europoje, reta Vakarų ir Pietų Europoje. Lietuvoje dažniausia iš visų kriaušlapių.
Auga spygliuočių ir mišriuose miškuose, kur auga mėlynės (Vaccinium myrtillus), bruknės (Vaccinium vitis-idaea), raistuose ant kupstų, papelkiuose, daugiausia paunksnėje. Mėgsta rūgščius, pakankamai drėgnus, puveningus dirvožemius.
Augalas nuodingas. Žaliose augalo dalyse yra arbutino, erikolino, tanidų, vitamino C.
Yra išskiriamas vienas porūšis – Pyrola rotundifolia subsp. maritima (Kenyon) E.F.Warb.
Lapai
Žiedas
Žiedynas
Populiacija
Apskritalapė kriaušlapė (lot. Pyrola rotundifolia, angl. Round-leaved wintergreen, vok. Rundblättriges Wintergrün) – erikinių (Ericaceae) šeimos kriaušlapių (Pyrola) genties augalas. Liaudyje dar žinomas kaip karnalinis, obeliuška, obellapė, užgina, užgiris ir kt.
Apaļlapu ziemciete (latīņu: Pyrola rotundifolia) - mūžzaļš, daudzgadīgs 15 - 30 cm augsts ziemciešu dzimtas lakstaugs. Bieži sastopams mežos, birztalās, krūmājos. Saknenis garš, zarains, tievs. Stumbrs stāvs vai pacils, šķautņains, ar rozetē sakārtotām apakšējām lapām, bet augstāk ar 1 - 2 iegareni olveidīgām, makstainām, rūsganām lapiņām. Rozetes lapas vienkāršas, apaļas vai ovālas, 2 - 6 cm garas, 1,5 - 5,5 cm platas, ādainas, mazliet spīdīgas, pa daļai ziemojošas. Zied jūnijā un jūlijā. Ziedu ķekars 6 - 16 cm garš, ar 8 - 15 ziediem, ziedi atliekušies, retāk nokareni. Zieda kāts atrodas 2 plēvainu pieziedlapu žāklītēs, pieziedlapas tikpat garas kā zieda kāts vai garākas par to. Kauslapas 5, olveidīgi lancetiskas. Vainags plaši atvēries, balts, ar kreimeņu smaržu. Vainaglapas 5, pabiezas, ieapaļi olveidīgi lancetiskas, strupas, 0,6 - 1 cm garas, 0,4 - 0,6 cm platas. Putekšņlapas 10. Irbulis garāks par vainagu. Auglis - saplacināta olveida pogaļa ar sīkām sēklām. Iecienīts krāšņumaugs. Pavairojams, sadalot sakneni. Jāaudzē pēc iespējas ēnainā vietā. Kultivējams grūti. Tautas medicīnā lapas lieto kā diurētisku līdzekli, diabēta, nieru hroniska iekaisuma gadījumā, strutojošu brūču dziedēšanai.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Apaļlapu ziemcieteRond wintergroen (Pyrola rotundifolia) is een groenblijvende, vaste plant die behoort tot de heidefamilie (Ericaceae). Het is een plant van vochtige, voedselarme, humusrijke grond tussen kruipwilg, in lichte loofbossen, vennen en bij leemkuilen. De plant komt van nature voor in de noordelijke streken van Eurazië en Noord-Amerika. De plant komt in Nederland voornamelijk voor in de kuststreek en op de waddeneilanden. De soort staat op de Nederlandse Rode lijst van planten als vrij zeldzaam en matig in aantal afgenomen.
Vroeger werd de plant "rondbladig wintergroen" genoemd.[1]
De plant wordt 10-35 cm hoog, vormt een bladrozet en heeft iets leerachtige, ronde tot eironde, glanzende, gekartelde bladeren.
Rond wintergroen bloeit van mei tot oktober met 0,6-1 cm lange, witte, klokvormige, zwak geurende bloemen. De bloeiwijze is een tros. De kelkslippen zijn lancet- of tongvormig. De stijl is s-vormig naar beneden gekromd en langer dan de bloemkroon. De stengelomvattende schutbladen zijn eirond tot lancetvormig.
De vrucht is een doosvrucht.
De plant heeft een mycotrofe mycorrhiza. Ook voor de kieming zijn deze mycorrhiza van groot belang.
(Nederlandstalige) Wikisource (Van Uildriks en Bruinsma noemen deze plant “gewone kruisbloem”; de kleur van de afgebeelde bloem is wat ongewoon).Rond wintergroen (Pyrola rotundifolia) is een groenblijvende, vaste plant die behoort tot de heidefamilie (Ericaceae). Het is een plant van vochtige, voedselarme, humusrijke grond tussen kruipwilg, in lichte loofbossen, vennen en bij leemkuilen. De plant komt van nature voor in de noordelijke streken van Eurazië en Noord-Amerika. De plant komt in Nederland voornamelijk voor in de kuststreek en op de waddeneilanden. De soort staat op de Nederlandse Rode lijst van planten als vrij zeldzaam en matig in aantal afgenomen.
Vroeger werd de plant "rondbladig wintergroen" genoemd.
De plant wordt 10-35 cm hoog, vormt een bladrozet en heeft iets leerachtige, ronde tot eironde, glanzende, gekartelde bladeren.
Rond wintergroen bloeit van mei tot oktober met 0,6-1 cm lange, witte, klokvormige, zwak geurende bloemen. De bloeiwijze is een tros. De kelkslippen zijn lancet- of tongvormig. De stijl is s-vormig naar beneden gekromd en langer dan de bloemkroon. De stengelomvattende schutbladen zijn eirond tot lancetvormig.
De vrucht is een doosvrucht.
De plant heeft een mycotrofe mycorrhiza. Ook voor de kieming zijn deze mycorrhiza van groot belang.
Multimedia w Wikimedia Commons Gruszyczka okrągłolistna (Pyrola rotundifolia L.) – gatunek byliny z rodziny wrzosowatych. Występuje w całej niemal Europie, w zachodniej i środkowej Azji, w Chinach i na Grenlandii[2]. W Polsce dosyć często spotykana na niżu, choć w ostatnich latach obserwuje się szybki zanik stanowisk. Objęta ochroną częściową.
Pokrój
Kwiaty
Od 2014 roku gatunek jest objęty w Polsce ochroną częściową, na mocy Rozporządzenia Ministra Środowiska z dnia 9 października 2014 r. w sprawie ochrony gatunkowej roślin[7].
Gruszyczka okrągłolistna (Pyrola rotundifolia L.) – gatunek byliny z rodziny wrzosowatych. Występuje w całej niemal Europie, w zachodniej i środkowej Azji, w Chinach i na Grenlandii. W Polsce dosyć często spotykana na niżu, choć w ostatnich latach obserwuje się szybki zanik stanowisk. Objęta ochroną częściową.
Vitpyrola (Pyrola rotundifolia) är en flerårig ört.
Vitpyrola blir 2 – 4 dm hög. Den blommar i juni och juli. Blommorna är vita och sitter i glesa klasar. Kronan på blomman är vidöppen (friflikig), och stiftet, som är böjt och rött, sticker längre ut än de tjocka kronbladen. Blomman har en svag, behaglig doft.
Bladen är rundade med en rundad eller njurlik bas och sitter i en rosett. Den smala långa stjälken har flera ganska breda fjäll.
Jordstammarna har långa, fjälliga utlöpare.
Fröhuset öppnar sig med en längdspricka, men hänger ihop i bägge ändar.
Vitpyrola behåller sin gröna färg året om.
Den har därför förr kallats vintergröna, men det namnet är numera reserverat för Vica minor, (vanlig] vintergröna och Vica major, stor vintergröna.
Vitpyrola är vanlig överallt på jorden. I Sverige finns den i skogar i hela landet.
Växer företrädesvis på skuggiga ställen i barrskogar i lös förna, men ej sällan i lundar och inägor. I fjälltrakter dessutom på torra, öppna backar.
Vitpyrola korsar sig ibland med klotpyrola (P. minor) och hybriden har fått namnet Pyrola × graebneriana.
Så kan det se ut i skogen
Blad
Wikimedia Commons har media som rör Vitpyrola.
Vitpyrola (Pyrola rotundifolia) är en flerårig ört.
Багаторічна рослина 10–40 см заввишки. Кільцеподібне потовщення на верхівці стовпчика ширше рильця. Квітки широдзвінчасті, зібрані по (10)15–20 у китиці. Стебла тупогранисті, з 1–2 видовженими піхвовими листками. Прикореневі листки округлі, неясногородчаті, пластинка 3.5–6 см завдовжки[2]. Кореневище довге, струнке, розгалужене. Чашолисток від овально-ланцетного до ланцетного, 3.5–5.5 мм, з округленою верхівкою. Пелюстка чисто біла, кулясто-яйцеподібна, 6.5–10 × 4–6 мм, досить товста, верхівка тупа. Пиляки жовті. Коробочка (6)7–8 мм в діаметрі[4]. Квіти самозапильні. Рослина мікоризна; мікориза має велике значення для проростання.
Європа: Данія, Фінляндія, Норвегія, Швеція, Велика Британія, Австрія, Бельгія, Люксембург, Чехія, Словаччина, Німеччина, Ліхтенштейн, Угорщина, Нідерланди, Польща, Швейцарія, Білорусь, Естонія, Латвія, Литва, Росія, Молдова, Україна, Болгарія, Сербія, Боснія й Герцеговина, Словенія, Хорватія, Македонія, Італія, Румунія, Франція, Іспанія; Азія: Афганістан, Азербайджан, Вірменія, Грузія, Туреччина, Росія, Казахстан, Киргизстан, Таджикистан, Монголія, Китай [Синьцзян]. Населяє ялинові ліси, гірські зарості, трав'яні схили[5][6][4].
В Україні зростає у хвойних, змішаних, почасти листяних лісах — у Карпатах (до 1000 м, місцями піднімається до субальпійського пояса), Прикарпатті, Розточчі, Поліссі, частково в Лісостепу, гірському Криму (в букових лісах заповідно-мисливського господарства, дуже рідко)[2]. Входить до переліків видів, які перебувають під загрозою зникнення на територіях Вінницької, Дніпропетровської, Харківської, Хмельницької областей і м. Севастополя[7].
листя
квітка
ілюстрація
марка Німеччини
Це незавершена стаття про Вересові.Pyrola rotundifolia là một loài thực vật có hoa trong họ Thạch nam. Loài này được L. miêu tả khoa học đầu tiên năm 1753.[1]
Bài viết Họ Thạch nam (Ericaceae) này vẫn còn sơ khai. Bạn có thể giúp Wikipedia bằng cách mở rộng nội dung để bài được hoàn chỉnh hơn. Pyrola rotundifolia là một loài thực vật có hoa trong họ Thạch nam. Loài này được L. miêu tả khoa học đầu tiên năm 1753.
Pyrola rotundifolia L.
Груша́нка круглоли́стная (лат. Pýrola rotundifólia) — вид многолетних цветковых растений рода Грушанка (Pyrola) семейства Вересковые (Ericaceae), ранее этот род относили к семейству Грушанковые (Pyrolaceae).
В природе ареал вида охватывает всю территорию Европы, Кавказ, Западную и Восточную Сибирь, Центральную Азию и арктические районы Гренландии[2].
Произрастает в лесах.
Многолетнее растение с длинным, ветвистым, тонким корневищем, от узлов которого отходят придаточные корни и надземные, ребристые стебли высотой 15—30 см, при основании которых находится розетка скученных листьев, а выше 1—2 продолговато-яйцевидных влагалищных, буроватых, чешуевидных листика.
Розеточные листья кожистые, слегка глянцевитые, округлые или овальные, при основании иногда немного сердцевидные, по краям неясно городчатые или почти цельнокрайние, с пластинкой длиной 3—6 см и шириной 1,5—5,5 см, на черешках длиной до 12 см, реже почти равны пластинке листа или немного короче.
Цветки отклонённые, реже поникающие, собраны в 8—15-цветковые кисти длиной 6—16 см. Венчик широко раскрытый, диаметром 15—20 мм, белый, душистый с толстоватыми, округло-яйцевидными, тупыми лепестками длиной 6,5—10 мм и шириной 4—6 мм. Столбик длиной 7,5—12 мм; рыльце пятилопастное.
Плод — приплюснуто-шаровидная коробочка длиной 4,5—5 мм и шириной 6—8 мм.
Вид Грушанка круглолистная входит в род Грушанка (Pyrola) трибы Грушанковые (Pyroleae) подсемейства Вертляницевые (Monotropoideae) семейства Вересковые (Ericaceae) порядка Верескоцветные (Ericales)[2].
Груша́нка круглоли́стная (лат. Pýrola rotundifólia) — вид многолетних цветковых растений рода Грушанка (Pyrola) семейства Вересковые (Ericaceae), ранее этот род относили к семейству Грушанковые (Pyrolaceae).
圆叶鹿蹄草（学名：Pyrola rotundifolia）为鹿蹄草科鹿蹄草属下的一个种。
.jpg)
.jpg)
_-_geograph.org.uk_-_1367677.jpg)
.jpg)
_1970,_MiNr_1568.jpg)
|access-date=中的日期值 (帮助)
这是一篇與植物相關的小作品。你可以通过编辑或修订扩充其内容。 
![[2]](http://linnaeus.nrm.se/flora/di/erica/pyrol/pyrorotn.jpg){kind=link}