Dūkuru dzimta (Podicipedidae) ir vienīgā dūkurveidīgo putnu kārtas (Podicipediformes) dzimta, kas apvieno 22 sugas, no kurām 3 izmirušas pēdējo 30 gadu laikā. Dūkuru dzimtas sugas tiek iedalītas 6 ģintīs. Lielākā daļa Eirāzijas un Ziemeļamerikas populāciju ir gājputni. Visas šīs dzimtas sugas ir saldūdenī dzīvojoši un nirstoši putni, lai gan daļa migrācijas un ziemošanas laikā mājo arī jūrā. Viens no visbiežāk sastopamajiem dūkuriem pasaulē ir cekuldūkuris.[1]
Dūkuru dzimtas sugas sastopamas gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Dūkuri mājo gan tropu, gan mērenajā, gan subpolārajā joslā. Tikai divas sugas — ragainais dūkuris un pelēkvaigu dūkuris ir sastopamas uz ziemeļiem no polārā loka.[2] Dažas sugas ir endēmiskas un sastopamas tikai atsevišķās salās, piemēram, Madagaskaras dūkuris vai Jaunzēlandes dūkuris.
Trijām sugām, kas mājo Dienvidamerikā, ir neparasti izplatības areāli — katra no šīm sugām dzīvo savā ezerā. Uz Peru un Bolīvijas robežas Titikakas ezerā dzīvojošais Titikakas dūkuris ir zaudējis spēju lidot un nespēj pārcelties uz citu vietu.[3] Milzu dūkuris, kas mūsdienās ir izmiris, dzīvoja pie Atitlana ezera Gvatemalā, arī tas nespēja lidot un pārvietoties uz citu dzīves vietu.[4] Trešā suga, kas nespēj lidot, un sastopama tikai vienā ezerā ir Huninas dūkuris, kas dzīvo Huninas ezerā Peru.[5]
Latvijā ligzdo 5 dūkuru dzimtas sugas: cekuldūkuris (Podiceps cristatus), mazais dūkuris (Tachybaptus ruficollis), melnkakla dūkuris (Podiceps nigricollis), pelēkvaigu dūkuris (Podiceps grisegena) un ragainais dūkuris (Podiceps auritus).[6] Trīs no piecām Latvijā sastopamajām dūkuru sugām ir aizsargājamas un reti sastopamas: melnkakla dūkuris, ragainais dūkuris un mazais dūkuris.[7] Visbiežāk Latvijas ezeros un upēs novērojams cekuldūkuris, kurš ligzdo teju visos lielākajos ūdensbaseinos,[8] kā arī parasts ligzdotājs ir pelēkvaigu dūkuris.[9]
Dūkuri ir nelieli un vidēji lieli ūdensputni. Tie ir izcili nirēji un peldētāji. Arī mazuļi spēj peldēt no pirmās dienas.[10] Lielākie dūkuri peldot kaklu parasti tur izstieptu. Uz sauszemes tie ir samērās neveikli. Īsās kājas nav piemērotas iešanai pa zemi, turklāt anatomiski tās novietotas tālu uz aizmuguri, pie pašas astes. Dūkuriem ir daļējas peldpleznas. Uz pirkstiem ir platas ādas krokas — peldplēksnes, kas priekšējiem trīs pirkstiem ir daļēji savienotas. Līdz ar to pēdas ir platas un lieliski piemērotas peldēšanai. Tās līdzīgi kā laivas motora propelleri stumj dūkuri uz priekšu gan tam nirstot, gan peldot pa ūdens virsu.[10] Arī aizmugurējam pirkstam ir neliela ādas kroka. Dūkuriem ir raksturīgs saplacināts vārpstveida ķermenis ar garu kaklu, maziem, šauriem spārniem un īsu asti. Dažas sugas ir pat zaudējušas spēju lidot. Dūkuri briesmu gadījumā nevis ceļas spārnos, bet ienirst, turklāt tie ir mazāk tramīgi nekā, piemēram, pīles. Knābji atkarībā no ģints ir ļoti dažādi. Tie var būt īsi un samērā masīvi, kā arī gari un smaili. Knābju dažādība liecina par sugu dažādajiem barošanās ieradumiem.
No mūsdienās dzīvojošām sugām vismazākais ir Amerikas mazais dūkuris (Tachybaptus dominicus), kura ķermeņa garums var būt tikai 21 cm, svars 112 g.[11] Eiropā dzīvojošais mazais dūkuris (Tachybaptus ruficollis) nav daudz lielāks par savu radinieku Amerikā. Tā ķermeņa garums mazākajiem īpatņiem ir 23 cm,[12] svars 110 g.[13] Lielākais ir lielais dūkuris (Podiceps major), kura ķermeņa garums var sasniegt 77 cm, svars 1,6 kg.[14]
Dūkuriem ir īpašs apspalvojums. Tas ir biezs, silts un ūdensdrošs. Ienirstot dūkuris cieši piekļauj ķermenim spalvas, tādējādi gandrīz pilnīgi atbrīvojot apspalvojumu no gaisa,[15] kas savukārt paceļ dūkura spalvas nelielā leņķī pret ķermeni, tam uzturoties virs ūdens. Reizēm dūkuris peldot ar ķermeni atrodas zem ūdens, virs ūdens atstājot tikai kaklu un galvu. Visbiežāk dūkuru apspalvojums ir brūns ar baltu. Dažām sugām ir koši riesta apspalvojumi.[10] Dūkuriem ir līdz šim neizskaidrots ieradums — tīrot apspalvojumu, dūkuri savas spalvas apēd un tās izbaro arī saviem mazuļiem. Tiek pieņemts, ka spalvu apēšana ir saistīta ar kuņģa attīrīšanu no parazītiem, veidojot spalvu kamolus, kurus pēc tam atrij.[16]
Dūkuri dzīvo mierīgās saldūdens ūdenstilpēs — ezeros un dīķos, kur gatavo starp ūdensaugiem peldošas ligzdas un barojas ar zivīm, ūdens kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Tie nereti ligzdo kolonijās (izņemot mazo dūkuri).
Jaunākajos molekulārajos pētījumos atklājies, ka dūkuru tuvākie radinieki ir flamingo.[17][18] Arī putnu morfoloģijas salīdzinājums liecina par radniecību strap flamingo un dūkuriem. Abām putnu grupām ir vismaz 11 kopīgas morfoloģiskas īpašības, kādas nav citiem putniem.[19] Aizvēsturisko putnu Palaelodidae evolucionāri var uzskatīt par starpposmu starp flamingo un dūkuriem.[20] 2005. gadā ir izveidota jauna taksonomiskā vienība — flamingo un dūkuru virskārta (Mirandornithes).[21]
Dūkuru dzimta (Podicipedidae) ir vienīgā dūkurveidīgo putnu kārtas (Podicipediformes) dzimta, kas apvieno 22 sugas, no kurām 3 izmirušas pēdējo 30 gadu laikā. Dūkuru dzimtas sugas tiek iedalītas 6 ģintīs. Lielākā daļa Eirāzijas un Ziemeļamerikas populāciju ir gājputni. Visas šīs dzimtas sugas ir saldūdenī dzīvojoši un nirstoši putni, lai gan daļa migrācijas un ziemošanas laikā mājo arī jūrā. Viens no visbiežāk sastopamajiem dūkuriem pasaulē ir cekuldūkuris.